Latvijas Avīze / 2006-02-18 / Sports
Autors: JĀNIS MATULIS, Turīnā

ZIEMAS OLIMPISKĀS SPĒLES | Pradželato trase nav salīdzināma ar "Mailēm"
Vakar olimpisko spēļu sacensībās distanču slēpošanā igaunietes Kristīnes Šmigunas divām zelta medaļām trešo pievienoja viņas 35 gadus vecais tautietis Soltleiksitijas spēļu čempions Andruss Vērpalu no Pērnavas, sniegputenī 15 kilometrus klasiskajā solī veicot 38 minūtēs 1,3 sekundēs. Arī piektais bija igaunis – Jāks Mae (+33,9 sekundes). Atpaliekot no čempiona sešas minūtes un 10,7 sekundes, Valts Eiduks ieņēma 69. vietu, Intars Spalviņš (+7:12,1) – 76. un Oļegs Andrejevs (+7:42,9) – 78. vietu. Tagad katrs latvietis var pajautāt: "Kāpēc igauņi var, bet mēs ne? Kāpēc viņiem jau trīs zelti, bet mums neviens?" Atbilde būtu ļoti vienkārša – olimpiskās spēles ir sacensības, kurās startē dažādas sagatavotības un ļoti atšķirīgu naudu tērējuši sportisti.

 Ir profesionāļi, amatieri un fizkultūrieši. Igaunijā vismaz daži cilvēki ar slēpošanu nodarbojas pēc visaugstākajiem pasaules standartiem, arī naudas ziņā. Mūsu ziemeļu kaimiņiem vēl no krievu laikiem ir ļoti laba slēpošanas bāze Otepē, bet vajadzības gadījumā tiek slēpots arī augstkalnē un treniņiem nauda netiek žēlota. Vērpalu pirms Pradželato trenējies Davosā. 1992. gadā Albērvilas spēlēs viņš bija tikai mazliet spraunāks par mūsu Jāni Hermani. Toties mums no PSRS laikiem saglabājusies Siguldas kamaniņu un bobsleja trase, kas šogad Latvijas delegācijā devusi 19 (!) sportistus – bobslejistus, kamaniņu braucējus un skeletonistu. Igauņi šos trīs šļūcošos sporta veidus nepiekopj. Tāpēc, ka tie nav lēti un nav trases. Pat norvēģi, kas dzīvo stingri bagātāk par mums un kuriem ir Lillehammeres trase, nezin kāpēc šos sporta veidus nekultivē, uz Turīnu atsūtot tikai vienu skeletonisti. Latvijā ir no visa pa druskai. Ar iepriekš rakstīto es nebūt neaicinu uzspridzināt Siguldas trasi un nu visiem mesties uz slēpēm. No četriem Latvijas slēpotājiem Oļegs Maļuhins ir bijušais (?) profesionālis biatlonā, no šī sporta veida, bet ne gluži profesionālā līmeņa, nāk arī Intars Spalviņš. Daugavpilietis Oļegs Andrejevs ir īsts amatieris, bet jauniņais Valts Eiduks – tikai slēpošanas ceļa sākumā. Vai kādreiz būs arī Vērpalu vai vismaz Mae līmeņa rezultāti? Vienas dienas darbs tas nav. Perspektīvs slēpotājs mums skaitījās Juris Ģērmanis, taču pusceļā radās citas intereses. Lai mauktu kā Vērpalu, vajadzīgs ellišķs darbs, nauda un sistēma. Latvija (bez kalniem!) kļuvusi par kalnu slēpošanas zemi – masveidībā un fizkultūriešu līmenī. Bet mūsu olimpiskajiem slēpotājiem uzsitīsim pa plecu. Līdz galam tika, pēdējie nepalika un valsts naudu taču arī gatavošanās laikā nav tērējuši. Ar diviem aprunājos tūlīt pēc viņu finiša, kad lielākā daļa pārējo vēl atradās distancē.
Valts Eiduks: – Vēl nav zināms, kāds man rezultāts, bet Intaru un Oļegu uzvarējis esmu. Kad finišēju, nebija laika pacelt galvu un apskatīties, kāds ir mans rezultāts. Apģērbos un taisnā ceļā nācu pie jums.
– Kā slīdēja slēpes?
– Nevaru sūdzēties, normāli, treneri godam pastrādājuši, jau no agra rīta taisīja slēpes. Viss bija kārtībā. Tādam draņķa laikam gan grūti kaut ko ar slēpēm izdarīt. Bet slīdēja stipri labi, prieks pašam.
– Vai, dzīvojot augstkalnē, neesi noguris?
– Viss vislabākajā kārtībā, ar dzīvošanu esmu apradis.
– Vai olimpiskās vienības iedotā retinātā gaisa telts tev palīdzēja?
– Grūti teikt, bet domāju, ka jā.
– Ko tēvs tev teica pēc finiša?
– Vēl neesmu saticis, izrunāšos ar jums un tad iešu uzklausīt tēvu.
– Kāda ir Pradželato trase, salīdzinot ar Vietalvas "Mailēm"?
– Ui, to nevar pat salīdzināt! Kādi te kāpumi un vēl augstkalne.
– Vai nenožēlo, ka neslēpoji arī duatlona distanci?
– Nē, it nemaz. Līdz pēdējam brīdim nevarēju izšķirties, kur startēt un kur ne. Noslēpot šeit visas distances nevienam nav pa spēkam. Pat līderi to nedara. Vērpalu arī šodien ir tikai pirmais starts.
– Kuras distances vēl būs tavā olimpiskajā programmā?
– Sprints un piecdesmitnieks. Stafete? Par to vēl neesam domājuši, bet mums jābūt sapulcei, kur arī par to lemsim.
– Vai līdzi doto rupjmaizes kukuli jau esi apēdis.
– Nē, ēdu lēnām, lai pietiek visām spēlēm.

Intars Spalviņš:– Vai esmu apmierināts ar olimpisko debiju? Pašam grūti spriest. Kad uzzināšu visus rezultātus un tos izanalizēšu, tad arī sevi vērtēšu.
– Vai Valts ir par tevi tik stiprāks, ka spēja noķert?
– Klasika nav mana stiprā puse, gadu vien to slēpoju, bet slidsolī tomēr ir pavisam cita tehnika.
– Vai tev bija svarīgi uzvarēt Oļegu un nezaudēt Valtam?
– Īpaši jau ne. Šurp esmu braucis, lai pārstāvētu Latviju, ne tikai sevi. Es cīnījos, lai aizstāvētu Latvijas godu.
– Un Cēsis taču arī tu aizstāvēji?
– Nu, protams, kur tad bez Cēsīm. Vakar priecājos arī kā cēsnieks Mārtiņš Cipulis iesit golu slovākiem.
– Uz kuru vietu klusībā ceri?
– Grūti teikt.
– Cik jūs pavisam bijāt?
– 99.
– Pēdējais neesi, bet pirmajā simtā noteikti.
– Tas nu gan (smejas). Bet viegli nebija. Trase nav kā Latvijā, labi, ka dabūju patrenēties arī Austrijas augstkalnē Ramzavā. Ja vēl nesnigtu... Vietu vietām špūre bija ar sniegu pilna un pašam tā jādzen par jaunu. Bet es nežēlojos. Ne jau atpūsties esmu braucis uz olimpiskajām spēlēm. Vēl noteikti uzsprintošu, bet īstais gabals man būs piecdesmit kilometri.