Foto:ZZ1

Latvijas Avīze / 2006-02-23 / Sports
Autors: JĀNIS MATULIS, ZIGISMUNDS ZĀLMANIS, "Latvijas Avīzes" olimpiskie speciālkorespondenti Turīnā

Galvenais starts būs 50 kilometros. Olimpiskajā slēpošanā tagad ir distance, kurā skatītājiem jābūt ļoti modriem, lai nenogulētu sava mīluļa finišu. Vakar Turīnā 1325 m sprintā kopā ar citvalstu 76 slēpotājiem stājās arī četri mūsējie. Pirms starta augstāk kotējās daugavpilieša Oļega Andrejeva izredzes, taču zirgā bija viņa novadnieks – biatlona profesionālis Oļegs Maļuhins. Kvalifikācijas sacensībās no to uzvarētāja zviedra Bjerna Linda viņš atpalika 11,35 sekundes, ieņemot 50. vietu. Pārējie mūsu sprintotāji – Valts Eiduks (68. v.), Intars Spalviņš (72. v.) un Oļegs Andrejevs (74. v.) – rezultātu tabulā bija atrodami aiz turka, bet priekšā diviem armēņiem, indietim, moldāvam, korejietim un horvātam. Sacensības ceturtdaļfinālā turpināja 30 ātrākie.

Oļegs Andrejevs: "Nezinu, kā iet citiem, bet pašam liekas, ka normāli. Trase gan bija grūta. Gandrīz 20 sekundes pēc līdera tomēr ir daudz, bet rudens pusē mačos Zviedrijā es Lindam zaudēju tikai četras sekundes."
Valts Eiduks: "Grūti... Sportists jebkurā distancē izliek visus spēkus. Ne uz kādu konkrētu vietu cerējis nebiju, bet pašam liekas, ka viss bija normāli."
Intars Spalviņš: "Par sprintu zināju, ka neko labu neuzrādīšu. Man tas īpaši pie sirds neiet, labāk garās distances. Sacensībās Otepē zaudēju pusminūti. Kamēr ieskrienos, klāt jau finišs."
Oļegs Maļuhins: "Šeit kvalifkācija ir tāpat kā pirmajā formulā, tur notiek cīņa par tūkstošdaļām, mums – par sekundēm un desmitdaļām. Viss ir salīdzinoši. Esmu profesionālis, bet no cita sporta veida, tas ir drusku labāk nekā amatieris slēpošanā. Ja pēdējos mēnešus būtu gatavojies speciāli tikai sprintam, nebūtu nekādu problēmu tikt starp pirmajiem trīsdesmit un kvalificēties. Distancē reizes piecas pazaudēju līdzsvaru, tur arī palika tās sekundes, kuru man pietrūka. Bet man šajās spēlēs galvenais starts būs slēpošanas maratonā 50 kilometros."
– Ja tu galveno akcentu liktu uz sprintu, sanāktu labāka vieta?
– Man vairs nevajag rezultātu. Tie man ir bijuši. Kaut arī tikai vienu dienu, bet es esmu bijis labākais biatlonists pasaulē. Tās nav medaļas, nauda vai fanu atbalsts, bet svarīgi pašam sev. Uz to es gāju visu savu dzīvi, viss pārējais... Turīnā man ir cita motivācija. Kad man bija desmit divpadsmit gadi, lasīju, kā soms Kirvesniemi slēpo 50 kilometrus un pārdzīvo, pēc tam atceras visu dzīvi, cik tas bijis interesanti un nopietni. Man tagad svarīgi, lai vecumdienās būtu ko atcerēties, kā es Turīnā slēpoju 50 kilometrus. Tas manā dzīvē būs pēdējais tik garš olimpiskais slēpojums. Ļoti interesanti: olimpiādes pēdējā diena, apkārt pasaules labākie slēpotāji.
– Kādi tev būs sportiskie mērķi? Skriesi, cik varēsi?
– Citādi es nekad nestartēju. Man vienalga, vai tie ir Daugavpils sētas mači vai olimpiskās spēles. Tas jau ir asinīs. Treniņa pēc vien es nevaru nostartēt. Šodien arī gāju līdz pēdējam. Pirms jaunā gada Priekuļos, kad biatlona otrajā dienā biju ļoti švaks, tāpat gāju uz visu banku. Pirmais un vienīgais, kas man varētu traucēt pabeigt distanci, būtu tikai nāve. Tpu, tpu, tpu. Nedod Dievs! Es rāpošu, lai tikai tiktu līdz galam. Tas ir vienīgais, ko varu solīt. Malā neiešu, lai cik man grūti būtu. Kaut kāds plāns man galvā ir – apmēram zinu, kā jāslēpo katrs no 50 kilometriem. Zinu trases katru metru. Ja starts būtu pa minūtei vai pa pusminūtei, varbūt būtu labāk, es ar savu pieredzi varētu saplānot distanci. Te būs daudz neprognozējama – vai es palaidīšu citus pa priekšu, vai centīšos turēt līdzi.
– Piecdesmitnieka laikā varēsi pārdomāt visu dzīvi. Vai no sprinta arī kaut kas palika galvā?
– Visas labākās idejas, kas man bijušas, esmu izdomājis ilgajos treniņos, kad ir tik daudz laika domāt. Varbūt svētdien 50 kilometros no debesīm atnāks kāda laba doma. Sprints? Tas ir diezgan smags pasākums. Līdz pirmajam kalnam vēl tā nekas, bet pēc tam... Skābekļa trūkums tik liels, ka galva vairs nestrādā. Nedarbojas ne kuņģis, ne galva, ne smadzenes, ne nieres, viss skābeklis aiziet muskuļos. Tad domāt nav iespējams, 50 kilometros – slēpo un domā. Sprints vairāk ir spēka darbs, ja sirds un muskuļi paspēj pārstrādāt skābekli, tad viss ir kārtībā. Arī piecdesmitniekā būs sava specifika – tas lielais kalns katrā aplī. Dažs tur sāks ar pilni klapi jau no otrā apļa. Tur pulss būs ļoti augsts, bet jāapsver, vai tu nākamajā nobraucienā paspēsi atjaunoties vai ne. Ja organisms atļauj, vari arī nākamajā kalnā braukt ar visu spēku.
– Kā šodien slīdēja slēpes?
– Super! Nedrīkstu teikt, kurš man tās smērēja. Man ir cita pieeja – sarunāju, un man slēpes sataisīja, bet pārējie skrien pie firmačiem. Slēpotājiem savas servisa komandas nav. Tas vispār ir zem jebkura līmeņa.
– Vai pietaupīsi spēku arī noslēguma parādei?
– Man šīs ir piektās olimpiskās spēles. Tie, kas pirmoreiz atbraukuši uz olimpiādi, visur skrien apkārt, pērk suvenīrus un nozīmītes, fotografējas, meklē, ko var dabūt par brīvu... Man tas viss ir garām un piecdesmitnieks nozīmē tik daudz! Noslēguma parāde? Man svarīgāk ir piezvanīt meitai uz mājām nekā iet uz parādi.

Foto:ZZ1