www.norge.lv info@bridgemediagroup.com
Jaunumi
Slēpošanas savienība
Normatīvie akti
Kalendārs
Sporta klubi
Sporta skolas
Forums
Sludinājumi
Galerija
Saites
Reklāma
Arhīvs
Instruktori
Tautas galerija
Trases
E-pasts
Parole
Reģistrēties
 
Manuprāt latvieši Vankūverā nostartēja
labāk nekā bija domāts
varēja labāk
savu iespēju robežās
olimpiskais princips- labi, ka startēja
cits
     Rezultāti
Meklēt lapā
Reklāma
sportacentrs.com
DEAC
Top.LV
Šodien vārda dienu svin: Jurģis, Juris, Georgs Otrdiena, 23. aprīlis, plkst. 21:15
Arhīvs : Sezona 2005/2006
A.Šmiguns: "Distanču slēpošana Igaunijā sākās ar Kolčinu"
A.Šmiguns: "Distanču slēpošana Igaunijā sākās ar Kolčinu"
Anatolijs Šmiguns

Rovšans Askerovs, „Sport Express”

Dienu pirms 10 km distances „SE” speciālkorespondents intervēja Kristīnas Šmigunas tēvu un treneri, bijušo PSRS olimpiskās izlases dalībnieku distanču slēpošanā.

ZELTS AR ZLATOUSTAS IZCELSMI.

Divām pirmajām distanču slēpošanas olimpiskajām uzvarām 2006. gada spēlēs – igaunietes Kristīnas Šmigunas un Krievijas sportista Jevgēņija Dementjeva ir kopīgas vēsturiskas saknes. Lieta tāda, ka treneri, kas sagatavojuši abus čempionus ir ne tikai kolēģi pēc profesijas, bet arī novadnieki. Jurijs Borodavko, kura grupā trenējas Jevgēņijs un Anatolijs Šmiguns – Kristīnas Šmigunas tēvs un skolotājs abi nāk no Zlatoustas, kas atrodas Čeļabinskas apgabalā.

Interesanti, ka Šmigunu uzvārds pirmo reizi uz olimpiskā tablo varēja iedegties nevis 2006. gada 13. februārī, bet jau 30 gadus atpakaļ. Uz Olimpiādi Austrijas pilsētā Insbrukā jaunais Anatolijs Šmiguns atbrauca PSRS distanču slēpošanas izlases sastāvā un viņam bija labas iespējas gūt panākumus 50 km maratona distancē. Tomēr treneri viņu uz starta tā arī nepalaida.

Pa to laiku Koļa Bažukovs, Serjoža Saveļjevs un Žeņa Beļajevs jau bija paspējuši atzīmēties, izcīnījuši medaļas un mūsu priekšnieki izlēma likmes likt uz pārbaudītiem cīnītājiem, kas jau bija piemērojušies Austrijas trasēm, - tā savu neiziešanu uz starta tajā olimpiādē skaidro Antolijs Šmiguns.

Mūsu saruna notika distanču slēpošanas stadionā Pradželato divas dienas pēc tam, kad viņa meita tomēr ierakstīja Šmigunu uzvārdu spēļu vēsturē. Tēvs vēroja kā meita gatavojas nākamajai distancei un vienlaikus atbildēja uz maniem jautājumiem.

PJEDESTĀLS NO GULTĀM.

- Vai ir palicis aizvainojums par toreiz nenotikušo olimpisko debiju?

- Ziniet, nē. Pie tam liktenis ir atdevis manai meitai pilnīgi par to, ka apdalīja mani ar savu dāsnumu. Lai gan žēl, protams, ka es kā sportists tā arī netiku izbaudījis, nesapratu, kas tie ir par svētkiem - Olimpiskās spēles.

- Runā, ka jums Insbrukā Olimpiskā ciemata trīsvietīgajā numuriņā gultas bijušas izvietotas pjedestāla izskatā – viena vidū augstāk, divas zemāk un pa malām. Un jums esot tikusi tā, kas atbilda sudraba pakāpienam.

- Tas ir blefs. Patiesībā numurs mums bija nevis trīs-, bet četrvietīgs. Viņā bez manis, Sergeja Saveļjeva un Ivana Garaņina dzīvoja vēl viens cilvēks. Valsts drošības dienesta oficieris, kurš gādāja par mums un novēroja mūsu uzticību. Bet mēs ar viņu ātri iedraudzējāmies un viņš mums netraucēja. Bet kāds līdzjutējs izrādījās! Bet joku ar gultu – pjedestālu mēs izspēlējām žurnālistam, kurš olimpiādes laikā atnāca pie mums un sāka uzdot jautājumus par to kā mēs gatavojamies. Nu un mēs viņam arī stāstījām, ka kurš no mums kādu gultu ieņem tam arī jāskrien pēc attiecīgās medaļās. Tas notika pirms „trīsdesmitnieka”, mēs žurnālista acu priekšā izspēlējām gultas un Saveļjevam iekrita sudrabs. Lūk, stāstam korespondentam, Sergejs cīnīsies par otro vietu. „Bet par pirmo nepacentīsies?” – „Nedrīkst, ja reiz šeit iekrita otrais numurs, tātad arī distancē jābūt otrajam.” Kā gan tas žurnālists necentās pierunāt mūs lai ļaujam Koļam pacīnīties par zeltu! Jauni bijām, muļķojāmies. Bet es ātri kļuvu vecāks: drīz pēc atgriešanās no Insbrukas piedzima Kristīna, pēc diviem gadiem Katrīna. Bet olimpiāžu manā karjerā vairāk nebija. Un arī Pasaules čempions es biju tikai pie junioriem.

NĀKOTNE - UNIVERSĀĻIEM.

- Salīdziniet, lūdzu, atmosfēru šajās spēlēs un toreiz Insbrukā.

- Tajos gados pastāvēja divu sistēmu, divu pasauļu pretstatījums. Un pirms Olimpiādes mūs noskaņoja pa pilnu programmu: tā teikt parādiet Rietumiem, kas ir saimnieks sportā. Šodien tādu pretstatījumu nav, bet ir atsevišķu valstu, komandu, cilvēku. Bet vispār man grūti spriest: Insbrukā spēles man pagāja garām pēc jums zināma iemesla, bet tagad es viņas redzu tikai stadionā. Mēs ar Kristīnu dzīvojam nevis olimpiskajā ciematā, bet mājiņā, kādus trīssimt metrus no stadiona. Tā, ka par atmosfēru un spēļu garu neko nevaru pateikt. Bet tas, ka FIS tagad ir daudz bargāks uz patreizējām slēpotājām, tas ir fakts. Skatieties, sievietes sacenšas 10 km distancē, bet vīrieši tikai 15 km. Manā laikā Olimpiādēs sievietes skrēja „piecīti”, „desmitnieku” un stafeti.

- Bet jūsu laikā nebija sadalījuma arī stilos – klasiskajā un brīvajā.

- Tas tiesa. Pirmo reizi „slidu” atzina par likumīgu 1985. gada Pasaules čempionātā Zēfēldē. 

- Sakarā ar to šāds jautājums: vai jums neliekas netaisnīgi, ka sportists, kas ir stiprāks vienā solī un vienā distancē ir spiests to izlaist tikai tāpēc, ka organizatori nolēmuši to izvest citā stilā?

- Izeja ir viena – jābūt universālam.

MĪLESTĪBU UZ DISTANČU SLĒPOŠANU UZŅĒMA AR MĀTES PIENU.

- Runā, ka vecāki vienmēr grib lai bērni sasniegtu to, kas pašiem nav izdevies. Vai tas bijāt jūs, kas uzstāja lai abas jūsu meitas ietu uz distanču slēpošanu?

- Tā uzstāt arī nemaz nevajadzēja. Kristīna un Katrīna mīlestību pret šo veidu uzņēma ar mātes pienu. Jo mana sieva Rutta Rehemā arī ir distanču slēpotāja, četrkārtēja Eiropas čempione junioriem. Mēs iepazināmies 1974. gadā, nometnē. Ilgi draudzējāmies, bet pēc tam draudzība pārauga daudz spēcīgākās jūtās. 1975. gadā mēs apprecējāmies un es Zlatoustas iedzimtais, sibīrietis, kļuvu par „igauni” par cik mēs ar sievu pārbraucām pie viņas uz Tartu. Tagad mums ir sava māja Otepē, tikai 20 minūšu gājienā no tā paša stadionā, kurā notiek Pasaules kausa posmi. Tā, ka priekš Kristīnas vārdu salikumam „mājas etaps” ir burtiska nozīme. Bet es, neskatoties uz to, ka 1997. gadā par ieguldījumu valsts labā ar premjerministra rīkojumu saņēmu igauņu pasi, uzskatu sevi par krievu un nekad neesmu zaudējis sakarus ar dzimteni. Katru gadu noteikti aizlidoju uz dzimto Zlatoustu, kur dzīvo mani radinieki un draugi.

- Pēc PSRS izjukšanas un Igaunijas neatkarības pasludināšanas neradās vēlēšanās atgriezties dzimtenē?

- Bet vai jūs atceraties kādi bija tie gadi Krievijā? 90-to sākumā kad izjuka varenā valsts, politiķi bija aizrāvušies ar savām spēlēm un atsevišķu cilvēku liktenis nevienu neinteresēja. Es sapratu, ka Krievijā nevienam nebūšu vajadzīgs. Kurš nodarbotos ar mani un manu ģimeni ja jau tāpat pietiek problēmu?

- Bet arī Igaunijā tajā laikā taču nebija salda dzīve.

- Pareizi, bet tur es tomēr biju apaudzis ar sadzīvi, izaudzinājis meitas. Bet tagad jau viss ir nokārtojies, attieksme pret mums ir normāla. Protams, asins balss par sevi atgādina, skumstu pēc dzimtajām vietām. Tur man dzīvo māsa un māsīca, tur ir mātes kaps. Gan priekš manis, gan manām meitām Krievija vienmēr paliks par dzimto zemi. Man ļoti nepatīk kad mūsu sportisti – tautieši, kas likteņa vēlmju dēl kļuvuši par ārzemniekiem pēkšņi vienā mirklī „aizmirst” krievu valodu un preses konferencēs sāk runāt vai nu angļu valodā vai tās valsts valodā, zem kuras karoga viņi startē. Kristīna, piemēram, uz Krievijas žurnālistu jautājumiem vienmēr atbild krieviski. Tiesa, atšķirībā no manis runā viņa ar akcentu. Tas arī ir saprotams, jo skolu viņa ir pabeigusi igauņu. Bet toties pie manis mājās var skatīties Krievijas televīziju, bet jūsu televīzijas pārraide „Kas, Kur, Kad?” ir viena no manām mīļākajām.

- Paldies. Bet mājās kādā valodā runājat ar meitām un sievu? Kādā valodā izvedat treniņus?

- Dīvainā krievu un igauņu valodas sajaukumā.

ILGAIS CEĻŠ UZ TITULU.

- Kristīna šeit preses konferencē teica, ka izcīnījusi zeltu šeit arī priekš jums lai kompensētu to nenotikušo Olimpiādi – 1976. gadā.

- Paldies viņai, bet es goda vārds, nepavisam nemokos dēļ tā, ka atdevu savu vietu toreiz distancē daudz cienīgākiem. Ziniet, pret likteni nepaskriesi. Pie viena arī Kristīna ļoti ilgi un grūti ir gājusi līdz šai savai medaļai. 1998. gadā viņa traumas dēļ izlaida Nagano spēles. Cik gan reizes es viņai netiku teicis: nebrauc ziemā atkalā ar mašīnu! Bet viņa 1998. gada 1. janvārī ņēma un piesēdās pie motocikla stūres. Avārija, trauma un garām Olimpiāde. Nu, bet tas, kas notika pirms Solteiksitijas, kad Kristīnu dažas nedēļas pirms spēļu sākuma apvainoja dopinga lietošanā es uzskatu par vienkāršu nelietību. Meiteni atklāti „palika zem sitiena”. Un lai gan B proves analīzes parādīja, ka viņa ir pilnīgi tīra mūsu reputācijai bija izdarīts smags trieciens.

- Bet toties gadu pēc Soltleiksitijas spēlēm Kristīne ieguva zeltu, divus sudrabus un bronzu 2003. gada Pasaules čempionātā Valdifiemē un tagad arī Turīnā ir sasniegusi triumfu. Var teikt, ka liktenis ar jums ir norēķinājies.

- Viss pareizi, bet šie astoņi gadi ir bijuši ļoti grūti. Un vienlaicīgi, kā es tagad uzskatu, paši laimīgākie prieks manis. Acīmredzot es tomēr neesmu pats sliktākais tēvs un treneris...

- Par ko jūs domājāt kad Kristīna gāja līderu grupā duatlona distancē?

- Es centos aizmirt par to, ka šī ir olimpiskā sacīkste. Mums tik daudz reižu spēlēs nav veicies kad es sev zem deguna čukstēju: „Šīs ir parastas kausa sacīkstes, parasts Pasaules kausa etaps. Nekāda Olimpiāde.” Un nostrādāja!

MILJONS NO PREZIDENTA.

- Kad jūs sapratāt, ka meita uzvarēs?

- Vai redzat to nobraucienu 700 metrus pirms finiša? Kad Kristīna nobrauca no tā gandrīz kā ar zobiem pieķērusies Katerinai Neimanovai es sapratu, ka meita savu iespēju garām nepalaidīs.

- Kādus vārdus jūs viņai atradāt pēc zelta finiša?

- Es pat finišā nemaz nebiju. Nostāvēju visu sacīksti trasē un „vedu” Kristīni. Kad apsveicēju pūlis noplūda, es piegāju pie meitas, apskāvu un pateicu „Paldies”.

- Vai ir patiesas baumas, ka pēc Olimpiādes Kristīna beigs sportot?

- Nē, vēl kādu gadiņu „paskries”, bet šī Olimpiāde viņai tiešām ir pēdējā. Laiks jau nodarboties ar ģimeni.

- Kā Igaunijā uzņēma meitas veiksmi?

- Kā lielus svētkus. Starp citu, valsts prezidents sacensību laikā atradās stadionā un tūlīt arī pazvanīja mums un apsveica. Bet tās pašas dienas vakarā bija pieņemšana mums par godu, kurā pēc prezidenta rīkojuma Igaunijas Slēpošanas federācijas vadītājs izrakstīja Kristīnai čeku par vienu miljonu kronu – apmēram divarpus miljoni rubļu - kā balvu. Man kā trenerim tika pusmiljons kronu.

- Man ir nācies dzirdēt, ka jūsu ar Kristīni sportiski ģimeniskais tandēms Igaunijā ir izpelnījies lielu atbalstu gandrīz pat valstiskā līmenī.

- Mums ir komanda, kas tā arī saucās „Šmigun-Team”, viņu finansē neskaitāmi sponsori. Nu, bet valsts, kā tas parasti notiek, aktīvi palīdz reizi četros gados, pirms Olimpiādēm. Mūs atbalsta gan liels piena kombināts, gan solīda banka. Starp citu, Igaunijas valdība mecenātiem piešķir nopietnus atvieglojumus.

- Ar jūsu meitas slēpēm strādā igauņu „servismenis”?

- Nē, mēs pieņēmām smērētāja darbam Lihtenšteinas distanču slēpotāju Markusu Hassleru.

TURĪNA - KRISTĪNAI, VANKŪVERA - KATRĪNAI.

- Vai ir grūti būt par tēvu un treneri?

- Ārkārtīgi! Bet jūs uzprasiet Anatolijam Čepalovam, viņš jums to pašu pateiks. Reizēm viens otru tik tālu novedam, ka nav tālu līdz skandālam. Bet nopietnas plūkšanās, paldies dievam, vēl nav bijušas (smejas).

- Vai jūs neesat saņēmis piedāvājumu vadīt kādu no izlasēm?

- 1993. – 1994. gadā jau strādāju ar Igaunijas sieviešu izlasi. Bet sākās ķildas, apvainošanās... Ziniet, ar sievietēm vienmēr ir ļoti grūti. Viņas ir greizsirdīgas būtnes. Pietiek kādai pievērst mazliet vairāk uzmanības, kā pārējās uzreiz kā vilki skatās gan uz treneri, gan uz „mīluli”. Bet ja komandā vēl trenējas audzinātāja meita... Tādēļ es nolēmu aiziet no nacionālās komandas un izveidot savējo. Mūsējā „Šmigun-Team” komandā bez manām meitām trenējas vēl arī krustmeitas un krustdēli.

- Bērnībā Kristīna un Katrīna cīnījās savā starpā?

- Bet kā tad savādāk! Ir bijis, ka vecākajai viss padevās labāk trasēs, bet jaunākajai neveicas. Es saku: Katrīnīt, tu nesteidzies, dari visu kā Kristīna. Bet pacietības viņai vienmēr pietrūka. Tagad, lūk, raksta man no Amerikas: „Tēti, atgriezīšos no Amerikas, klausīšu tevi, centīšos.”

- Tas nozīmē, ka Vankūverā 2010. gadā par zeltu cīnīsies jūsu jaunākā meita?

- Bet kāpēc gan ne? (Šķelmīgi smaida.)

TREŠĀ ŠMIGUNU PAAUDZE

- Bet kāpēc Katrīnu jau sen nevar redzēt distancē? Ir sākušas pat klīst runas, ka viņa nolēmusi klusām aiziet no sporta.

- Katrīna uz laiku ir pārtraukusi piedalīties sacensībās. Viņa, kuru katru brīdi kļūs par māti. Patreiz meita ir Amerikā, kur viņa jau sen mācās. Rutta aizbrauca pie viņas, palīdzēs tikt galā ar mazmeitiņu. Mums jau pateica, ka piedzims metiņa. 

- Droši vien jau gatavojaties likt viņu uz slēpēm. Vai neesat jau iegādājies bērnu inventāru?

- (Smejas) Bet kā tad savādāk! Vēl jo vairāk, ka Katrīnas vīrs ir norvēģis un arī distanču slēpotājs. Viņš tagad ir šeit Turīnā, jūt līdzi savai komandai. Tā, ka sportiskiem gēniem mazmeitiņai būtu jābūt spēcīgiem. Starp citu, znots jau ir ievadījis sarunas par to lai es patrenētu Šmigunu trešo paaudzi. Bet es, ja godīgi, esmu sācis jau pagurt. Tomēr ir grūti tik ilgi strādāt profesionālajā sportā.

- Ar ko jūs izskaidrosiet mazās Igaunijas spēcīgās pozīcijas Pasaules distanču slēpošanā? Jāks Mae, Andruss Vērpalu, Kristīna un Katrīna Šmigunas... Tie visi ir superklases distanču slēpotāji.

- Viss sākās ar 1973. gadu, kad Otepē uz dzīvi apmetās Pāvels Kolčins – 1956. gada Olimpiskais čempions. Pateicoties viņam pilsētiņā tika izveidota sporta skola, kura kļuva par bāzi distanču slēpošanas attīstībai Igaunijā. Šeit izauga Urmass Vjalbe, mana sieva Rutta Rehemā un arī pats sevi es uzskatu par lielā Kolčina audzēkni.

- Ar savu novadnieku, Krievijas vīriešu izlases audzinātāju Juriju Borodavko, sacenšaties trenēšanas darba laukā?

- Nē, mēs vienkārši draudzējamies. Lai gan jocīgi ir sanācis: uz manas Kristīnas zeltu duatlonā ar zeltu atbildēja viņa audzēknis, un arī duatlonā. Lielisks iemesls kopīgi atzīmēt panākumu.

                                                                                  No krievu valodas tulkoja Agris Raugulis

 
« atpakaļ
jbb, 26.02.2006
interesanti palasīt par lietām ko citur neraksta.
nekad nenāktu prātā, piemēram, kā radusies nu jau slavenslavenaa Otepā bāze.

Paldies, Agri, par tulkošanu!
Agris, 27.02.2006
Paldies par novērtešanu! Par Otepi un igauņu slēpošanas aizsākumiem šos faktus arī nezinaju... Ļoti žēl, ka pie mums nav iespējas lasīt šādas intervijas un citas interesantas lietas... Būtu jauki, ja kāds ko līdzīgu un interesantu kaut kur izlasot vai uzinot, dotu iespēju ar to iepazīties arī pārējiem... Uzskatu ka mums Latvijā katastrofāli trūkst jebkāda veida informācijas, interviju, vispar rakstu par slēpošanas sporta veidiem (ar to es domāju arī kalnu slēpošanu un snovbordu)...
RT, 27.02.2006
Jā, paldies par šo rakstu. Izlasīju ar lielu interesi.
Optimists, 28.02.2006
Trūkst jau ne tikai rakstu... Mēs zinām un pat redzam kā nēģeri Āfrikā mačojas, bet par Latvijas slēpošanu(jebkuru)ne avīzēm nav interese, kur nu vēl televīzijai , tad jau labāk "čukču" "šautriņmešanu" rāda. Cik tad pasaulē cilvēku slēpo sacensību līmenī. Daudzi miljoni... latvieši droši vien nav tie pēdējie. Līdz elitei gan patālu.
R, 01.03.2006
Ļoti intresants raksts, lasīju ar intresi un lieliski dzīvot 20 minūšū gājienā no Otepes.
Vārds:
E-pasts:
Komentārs:
 
  Lūdzu, ierakstiet attēlā redzamos 4 simbolus:
 
© 2005 Latvijas Slēpošanas savienība
tālr. 7387716
[email protected]
Sponsori
Atbalstītāji
Olimpiskais centrs Sigulda