Oļegs 50 km finišā Foto: ZZ1

Latvijas Avīze / 2006-02-27 / Sports
Autors: EGĪLS JURISONS

ZIEMAS OLIMPISKĀS SPĒLES | No četriem slēpotājiem 50 km finišēja tikai viens

No Latvijas 58 sportistiem Turīnas olimpiskajās spēlēs pēdējie četri vakar startēja distanču slēpošanas 50 kilometros ar kopējo startu brīvajā stilā, taču šī maratona finišu sasniedza vienīgi Oļegs Maļuhins.

"LA" lasītājiem jau zināms, ka četru olimpisko spēļu dalībnieks Maļuhins, vienīgais no Latvijas biatlonistiem, kuram izdevies uzvarēt Pasaules kausa sacensībās (1999), šoreiz neizturēja konkurences cīņu par iekļūšanu biatlona komandas piecniekā. Taču vēlēšanās piedalīties savās piektajās olimpiskajās spēlēs bija tik liela, ka 36 gadus vecais Oļegs piekrita biatlonista šauteni atstāt mājās Daugavpilī un Turīnā startēt distanču slēpošanā.

Turklāt nevis tāpat vien, bet gan labot Latvijas olimpisko rekordu šajā sporta veidā, t. i., izcīnīt pašu augstāko vietu mūsu valsts līdzdalības vēsturē ziemas olimpiskajās spēlēs, kas sākusies 1924. gadā. Šis rekords ir 48. vieta, ko pirms 12 gadiem Lillehammerē ieņēma Ineta Kravale, bet no vīriešiem visaugstāk ticis Juris Ģērmanis 2002. gada spēlēs Soltleiksitijā (49. v.).

No distanču slēpošanas bagātīgās programmas Maļuhins izvēlējās divas distances – nepilnu pusotru kilometru garo sprintu un 50 km maratonu. Divas galējības. Pats gan neslēpa, ka vēl nekad neesot piedalījies sacensībās ne vienā, ne otrā distancē, tādēļ jūtoties kā pirmatklājējs. Sprintā Oļegs pie rekorda netika, taču pietrūka pavisam maz: viņš ieņēma 50. vietu, tomēr bija ātrākais no Latvijas distančnieku kvarteta. Vakar maratonā Maļuhins palika 60. vietā.

Desmitos rītā Pradželato augstkalnē uz kopējā starta nostājās 79 slēpotāji, lai veiktu piecus apļus pa desmit kilometriem. Patiesībā gan aplis atgādināja astoņnieku (mazā cilpa trīs kilometri, lielā – septiņi) un starta līnijas bija vairākas, cita aiz citas. Mūsējiem tika vietas aizmugurē. Laiks bija brīnišķīgs: saule, gaisa temperatūra pāris grādu virs nulles, sniegs, protams, vieglos mīnusos, tomēr, dienai iesilstot, tas kļuva mīkstāks. Oļegam Maļuhinam tāds nekad nav bijis pa prātam, jo viņa paprāvajam svaram (83 kg) izdevīgāka ir cieta, pat ledaina trase, un pašam patīk startēt, kad piesalst. Tomēr Oļegs sāka apņēmīgi, varbūt pat pārāk strauji, ko vēlāk pats atzinās Latvijas žurnālistiem. Ilgi tā gan nevarēja: kontrolpunktā pēc desmit kilometriem viņam fiksēja tikai 56. rezultātu, distances pusē – jau 61. Tā kā 16 Maļuhina sāncenšiem nācās distanci atstāt priekšlaikus, uz beigām viņš nostabilizējās 60. vietā un tajā arī finišēja.

Oļegs Maļuhins: "Sešdesmitā vieta noteikti nav tā, par kuru domāju, dodoties uz Turīnu. Tomēr sapratis, ka augstākā netikšu, nolēmu neizstāties, bet iet līdz galam. Grūti bija, sevišķi pēdējā kalnā pirms finiša. Jūsu zināšanai: tas bija pēdējais finišs manā karjerā. Turpmāk būšu treneris Daugavpilī, kur mums netrūkst sportot gribētāju zēnu un meiteņu gan biatlonā, gan distanču slēpošanā, un jūs redzēsiet, ka jau pēc kādiem astoņiem gadiem vairāki no viņiem startēs olimpiskajās spēlēs, iespējams – arī mana meita Alise.'

Diemžēl starp tiem 16, kas nenonāca līdz finišam, bija arī trīs mūsējie, kuri atkal slēpoja lēnāk nekā Maļuhins. Pirmais, neveicis ne pusi distances, malā gāja Oļegs Andrejevs, pēc tam Intars Spalviņš un, visbeidzot, arī Valts Eiduks. Puiši bija ne tik daudz nobēdājušies, cik nikni, jo izstāties nācies pret pašu gribu. Izrādās, ka ik pēc apļa tiesneši neļāvuši doties tālāk visiem, kuri vēl nebija veikuši trases mazo cilpu, lai nekrustotu ceļu tiem, kas jau aizgājuši lielajā. Taču Latvijas slēpotāji par to pirms starta neesot brīdināti, tādēļ apzināti taupījuši spēkus distances sākumā, lai tos atdotu pēdējiem kilometriem.

Itāliešiem par neaprakstāmu prieku priekšpēdējo zelta medaļu Turīnas spēlēs izcīnīja mājinieks Džordžo di Čenta, slēpošanas maratona finišā par nepilnu sekundi apsteidzot krievu Jevgeņiju Dementjevu, kuram sekundes desmitdaļu zaudēja viņa Austrijā naturalizētais tautietis Mihails Botvinovs. Daudzi bija vīlušies, uz starta līnijas neieraugot spēcīgos igauņus Andrusu Vērpalu un Jāku Mae. Viņus aizvietoja Aivars Rehemā, taču nesekmīgi – tikai 35. vieta. Bet acīmredzot igauņiem ir gana arī ar trim zelta medaļām Turīnas spēlēs.