Renārs Doršs Foto: ZZ1

Latvijas Avīze / 2006-03-08 / Sports
Autors: ILMĀRS STŪRIŠKA

ZIEMAS OLIMPISKĀS SPĒLES | Nobraucienā viņš bija pats jaunākais dalībnieks

Renāram Doršam, 20 gadus vecajam kalnu slēpotājam, piedalīšanās olimpiskajās spēlēs nav pavērusi rožaināku skatu uz nākotni. Šobrīd cerība ir tikai uz sponsoru labvēlību, citādi starts Turīnā paliks pirmais un pēdējais nopietnais viņa karjerā.

– Kāda tev izdevās debija olimpiskajās spēlēs?

– Esmu apmierināts, jo mērķi aptuveni izdevās sasniegt. Par konkrētām vietām, braucot uz Turīnu, nemaz nedomāju. Līderiem zaudēju astoņas sekundes, kas ir aptuveni tik, cik biju rēķinājis. Zināju, ka būs grūti apstākļi – tehniski sarežģīta trase, kas ekstrēmi nolieta ar ledu. Organizatori tā darīja, lai sportistiem būtu grūtāk un lai trase labāk saglabātos. Arī Ivars Ciaguns, kuram ir krietni lielāka pieredze, teica, ka tikt līdz finišam grūti. Viņam arī nepaveicās ar laika apstākļiem, kas manos braucienos bija ideāli – saule un bezvējš.

– Vai tev, olimpiskajam debitantam, acis bija lielas: viss taču jauns, grandiozs?

– Pirms tam šķita, ka būs daudz trakāk, ka nevarēs īsti koncentrēties braucieniem. Baidījos, ka cilvēku masas un daudzie mediju pārstāvji atstās lielu iespaidu, tomēr visas atmiņas ir tikai pozitīvas. Bija patīkami tur atrasties, prieks braukt. Palīdzēja tas, ka pazinu daudzus citus olimpiešus, jo Turīnā no Siguldas startēja, šķiet, veseli astoņi sportisti. Draugu lokā sacensties vienmēr ir patīkami. Uz šo mērķi biju gājis piecus gadus – kopš aizbraucu mācīties uz Norvēģiju. Kalnu slēpošanā nav nemaz tik viegli tikt uz olimpiskajām spēlēm, kā redzams, no Latvijas tas izdevās tikai diviem, lai gan nopietni trenējas vēl vairāki.

– Vai redzi iespēju panākt būtisku progresu savā sniegumā?

– Redzu gan, jautājums tikai par finansiālajām iespējām. Noteikti gribu startēt nākamajās spēlēs Vankūverā, uz kurieni brauktu ar krietni augstākiem mērķiem. Ja iztiek bez traumām un ir normāli treniņu apstākļi, varētu reāli cīnīties par iekļūšanu 30 labāko vidū. Kombinācijā, kur nobrauciena daļu veicu tik labi, cik vien spēju, tas arī šoreiz nebija tālu, tikai slaloma pēdējā braucienā pats nokļūdījos trajektoriju izvēlē par desmit centimetriem un nācās izstāties. Slalomā tā ir tradicionāla kļūda. Ja nebūtu šīs neveiksmes, debiju varētu saukt par vēl labāku.

– Vai gatavību nozīmīgajam startam neietekmēja nesaskaņas ar tēvu, kuru dēļ sanāca patrenēties mazāk, nekā biji vēlējies?

– Diez vai, esmu pārliecināts, ka Turīnā biju savā labākajā formā. Ļoti daudz palīdzēja brāļa Dināra atbalsts – gan morālais, gan tehniskais. Mēs lieliski saprotamies, tāpēc varam atrast arī labāko risinājumu tīri profesionālā ziņā. Viņš arī būtu startējis Turīnā, ja vien traumu dēļ nenāktos beigt karjeru.

– Vai tavas prognozes par karjeras nākotni joprojām ir pesimistiskas?

– Ar tēvu nesaskaņas nav atrisinātas, tāpēc sēžu un domāju, ko lai turpmāk dara. Naudas nav, tāpēc tā vien izskatās, ka būs jāiet strādāt algotu darbu, lai varētu atdot parādu, – janvāra sākumā biju spiests aizņemties, lai Norvēģijā varētu aizvadīt pēdējo sagatavošanās posmu. Pagaidām ar sponsoriem neesmu runājis, tomēr uz visu skatos reāli. Nevēlos sagrabināt naudu vienai sezonai: ja sāk olimpisko ciklu, tad jāslēpo vismaz līdz Vankūverai. Dikti negribētos, lai viss beidzas, jo olimpiskās spēles dod pamatīgu motivāciju turpmākajam darbam. Tur valdošā gaisotne ir fantastiska! Visi apkārtējie runā, ka šobrīd būtu ļoti stulbi beigt karjeru, jo ir tikai pats sākums. Nobraucienā es taču biju visjaunākais dalībnieks. Labi apzinos savus trūkumus, kurus uzlabojot būtu lielas iespējas progresēt. Viss noskaidrosies līdz septembrim. Pa vasaru fizisko formu varētu uzturēt, bet, lai tiktu uz kalniem Norvēģijā, ar gribēšanu vien nepietiks.

***

Vizīkarte

Renārs Doršs
- Dzimis: 1985. gada 13. oktobrī Siguldā
- Izglītība: Rjukanas sporta ģimnāzija (Norvēģija)
- Ģimenes stāvoklis: neprecējies
- Turīnā: 46. vieta nobraucienā, kombinācijā nefinišēja
- Hobijs: pludmales volejbols

Renārs Turīnas nobrauciena finišā. Foto: ZZ1