Ivars Ciaguns

Latvijas Avīze / 2006-03-28 / Sports
Autors: ILMĀRS STŪRIŠKA, "VZ"

KALNU SLĒPOŠANA | Austrijā šodien jau trešo reizi sāksies Latvijas čempionāts
Kalnu slēpotājs Ivars Ciaguns, ar 52. vietu Turīnas olimpisko spēļu supergigantā noformējis sporta pasaulē plaši lietoto jēdzienu "hettriks", starptautiskajai arēnai pateica: atā! Triju olimpisko spēļu dalībnieks tagad aktīvāk pievērsīsies biznesam un ar nepacietību gaida vasaru, kad kļūs par tēti.

– Vai esi apārstējis kāju pēc Turīnā gūtās traumas?

– Kāja bija vesela jau desmit dienas pēc atgriešanās no Itālijas. Šobrīd ar draugiem un draudzeni atrodos Austrijā, kur atpūšoties paslēpoju. Pavasarī, kad spīd saulīte, slēpot ir ļoti patīkami. Ziemā gan ir citādi, jo ārā parasti ir lieli mīnusi, pūš vējš un atrasties uz kalna nav nekāds lielais prieks. Starp citu, 28. martā piedalīšos arī Latvijas čempionātā, kas risināsies Alpos. Tās būs manas atvadas no sporta, turpmāk tikai Latvijā varbūt piedalīšos kādos mačos. Vairāk pievērsīšos biznesam – jau otro gadu Baltijā izplatu "Atomic" slēpes, paralēli palīdzu tēvam "Jotul" krāsniņu biznesā.

– Kādas ir sajūtas par visu karjeras laikā piedzīvoto?

– Globāli ņemot, izdarīts un piedzīvots ir daudz. Vairāk nekā desmit gadus esmu bijis Latvijas slēpošanas lokomotīve, vilku aiz sevis visus pārējos. 12 gadus Latvijā neesmu pārspēts, vēl nesen visās disciplīnās pārsvars pār konkurentiem bija desmit sekundes, kas slēpošanā ir ļoti daudz. Tagad vairāki pienākuši klāt un kopējais līmenis audzis, par ko daļēji uz pleca varu uzsist arī sev. Piemēram, lietuviešiem un igauņiem kalnu slēpošana nav pat tādā līmenī. Karjera bijusi gara, un, lai gan ļoti augstas vietas nav izdevies izcīnīt, esmu piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs. Būs vismaz ko mazbērniem pastāstīt (smejas).

– Un kā izdevās atvadas no lielā sporta Sestrieres trasē Itālijā?

– Ar lielu mīnusa zīmi. Parasti man ir veicies, tomēr šoreiz šausmīgi nepaveicās. No rīta treniņā uzmetu kārtīgus kūleņus, savainojot kāju. Būtībā nevajadzēja nemaz mačos piedalīties, jo tāpat nevarēju neko izdarīt. Tomēr, tā kā biju uz turieni aizbraucis, negribējās vienkārši paēst, padzīvot un atgriezties Latvijā. Tas nebūtu manā garā.

– Marta vidū nosvinēji 29. dzimšanas dienu. Kad bija tavas karjeras labākie gadi?

– Labākos rezultātus sasniedzu pirms trim četriem gadiem. Jau pēdējās pāris sezonas no sporta esmu atgājis un paralēli nodarbojos ar citām lietām – tikai ziemā kļūstu par kalnu slēpotāju, tāpēc par profesionāli mani dēvēt vairs nevar. Agrāk visu gadu veltīju treniņiem, dienas režīms bija pakārtots sportam. Vēl ziemā svārstījos, vai maz vērts startēt Turīnā, jo lieliski apzinājos, ka uzlabot Soltleiksitijā sasniegto 25. vietu tāpat neizdosies. Lai to izdarītu, pēdējos divus gadus bija ļoti nopietni jāstrādā. Līmenis aug jebkurā sporta veidā, tāpēc uz labām vietām var cerēt tikai ar nopietnu darbu. Izlēmu piedalīties subjektīvu iemeslu dēļ – lai varētu pateikt pats sev, ka esmu piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs. Tas nav viegli, jo sportistu taču automātiski nesūta valsts, katram ir jāiziet cauri kvalifikācijas sietam.

– Ar ko šīs olimpiskās spēles atšķīrās no iepriekšējām divām?

– Ļoti patika tas, ka kalnu slēpošanas trase bija pie paša ciemata Sestrierē, kas ir ļoti netipiski tik lielam forumam kā olimpiskās spēles. Nagano un Soltleiksitijā katru rītu līdz trasei braucām gandrīz stundu. Tagad kā karalis – iznāc ārā un brauc, tā ir baigā ekstra! Citādā ziņā? Amerikā patika, man vispār simpatizē viņu kūrortu kultūra. Savukārt Itālijā katrs vietējais uzsvēra savu lomu visā notiekošajā, pat ja tas bija tikai brīvprātīgais. Japānā visi klanījās tavā priekšā, bet itālieši uzsvēra, ka ar viņiem jārunā itāliski.

– Latvietis kalnu slēpošanā tomēr ir pabērna lomā. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka sities kā pliks pa nātrēm, bet jēgas īsti nav?

– Līdzīga situācija ir arī maniem līdzgaitniekiem Holandē, Beļģijā, arī ukraiņi vieni paši raujas, viņiem aizmugurē nav lielas komandas. Nevar apgalvot, ka Latvijā nevar izaudzināt labu slalomistu. Kas ir vajadzīgs, lai to izdarītu? Līdz pusaudža gadiem aktīvi jātrenējas Siguldā un tad jābrauc ārā uz kalniem. Protams, vajag gribēt un arī varēt, jo liela nozīme ir naudai – ja piecu līdz septiņu gadu posmu var atļauties vālēt ārzemēs, tad kādreiz kāds latvietis pasaulē brauks arī pa desmitnieku. Mums ir savi talanti, arī masveidība aug – Latvijas jaunatnes čempionātā šosezon bija 150 dalībnieki. Kalnu slēpošana Latvijā nepazudīs.

– Tu joprojām neesi precējies. Vai šajā jomā kaut ko neplāno darīt?–

Vasarā draudzene dāvinās man atvasīti, tādēļ šobrīd gatavojos tēva pienākumiem. Pagaidām nav zināms, vai būs puika vai meitene. Gredzenus gan vēl šovasar neplānojam mīt. Vai bērnu audzināšu par sportistu? Kāpēc ne – ja patiks un gribēs, palīdzēšu tikt pēc iespējas augstāk.