www.norge.lv info@bridgemediagroup.com
Jaunumi
Slēpošanas savienība
Normatīvie akti
Kalendārs
Sporta klubi
Sporta skolas
Forums
Sludinājumi
Galerija
Saites
Reklāma
Arhīvs
Instruktori
Tautas galerija
Trases
E-pasts
Parole
Reģistrēties
 
Manuprāt latvieši Vankūverā nostartēja
labāk nekā bija domāts
varēja labāk
savu iespēju robežās
olimpiskais princips- labi, ka startēja
cits
     Rezultāti
Meklēt lapā
Reklāma
sportacentrs.com
DEAC
Top.LV
Šodien vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts Pirmdiena, 26. septembris, plkst. 18:58
Arhīvs : Sezona 2005/2006
Doršs starp tēvu un sportu

Latvijas Avīze / 2006-01-07 / Sports
Autors: ILMĀRS STŪRIŠKA ("VZ")

"Viņš ir un paliks mans tēvs. Grūtā brīdī vienmēr iešu palīgā. Bet tēvs to negrib saprast. Saka, vecumdienās viņam neviens nepalīdzēšot," tā par savu tēvu saka kalnu slēpotājs Renārs Doršs. 20 gadus vecajam puisim lielais sports varētu beigties gandrīz vai nesācies. Siguldietis ir kvalificējies Turīnas olimpiskajām spēlēm slalomā un kombinācijā, taču domā, ka pēc tam sportam būs jāmet miers. Tēva dēļ...

– Tu trenējies Norvēģijā. Cik bieži izdodas atbraukt uz mājām?

– Kad vēl mācījos, Latvijā dzīvojos pa vasarām, bet mācību gada laikā atbraucu paciemoties vien pāris reizes. Šosezon vairāk esmu mājās, jo Norvēģijā trūka sniega un nevarēja patrenēties. Septembrī un oktobrī pabiju divās nometnēs, bet pēc tam sniega nebija līdz pat decembrim. Tagad zinu darbības plānu tikai līdz Turīnai. Šobrīd nav ne mazākās nojausmas, ko darīšu pēc tam. Kalnu slēpotājiem briedums nāk ap 25 gadiem, bet es laikam beigšu savos 20.

– Paskaidro, lūdzu.

– Manā dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Esmu sarāvis attiecības ar menedžeri, proti, tēvu. Mums absolūti nesaskan viedokļi, esam pilnīgi uz nažiem. Psiholoģiskais un finansiālais spiediens vairs nebija izturams. Ģimeniskās lietas krājušās jau ilgu laiku, un vienā brīdī tas viss nāca uz āru. Kompromisu meklēt nav iespējams, jo otra puse pasaka, ka tu savu taisnību vari nemeklēt. Viņa standarta frāze: kamēr dodu naudu, tu darīsi, kā es teikšu. Viss. Punkts.

– Ko tad jūs nevarat sadalīt?

– Nesaskaņas ir ļoti daudzos jautājumos. Arī laikā, kad brālis slēpoja, nāca pārmetumi, ka viņš nevar atļauties dzīvot sev, jo mēs paņemam visus spēkus. Tas neattiecas tik daudz uz sportiskām lietām, lai gan arī šajās lietās tēvs mēdza iejaukties. Kad iebildu, ka tu neesi mans treneris, apvainojās, sākās strīdi. Cik smags cilvēks ir mans tēvs, zina visi, kas viņu pazīst. Nevaru izturēt spiedienu, vairāk psiholoģisko nekā finansiālo. Iemesli patiesībā ir smieklīgi – cilvēks nemāk pieņemt citu viedokli. Izrunāšanās nepalīdz. Esmu piedāvājis aiziet un divatā izrunāties pie psihologa. Nepiekrita.

– Vai tēvs vēlas labākus rezultātus?

– Tur jau tā lieta, ka mērķis ir sasniegts. Pirms četrarpus gadiem, kad braucu mācīties uz Norvēģiju, galvenais bija tikt uz olimpiskajām spēlēm. Nu tas ir izdarīts, bet strīdos sākas sasniegtā noniecināšana, sak, kas gan tur liels? Bet patiesībā viņš nesaprot, kas ir kalnu slēpošana, ne reizi nav bijis paskatīties, kā es ārzemēs startēju. Man tas būtu ļoti svarīgi, jo tad redzētu, ko dēls dara, cik labi brauc. Viņš saka, ka nav laika braukāt, jāmeklē mums nauda. Tēvs zina, ka es gribētu sportot arī turpmāk, bet tikai tādā gadījumā, ja no viņa puses nebūtu tik nenormāla kontrole.

– Vai tiešām pieļauj, ka pēc Turīnas lielais sports tavā dzīvē varētu beigties?

– Attiecības ar tēvu ir sarautas. Tas nozīmē, ka naudas man praktiski nav, bet Norvēģija, kā mēs zinām, nebūt nav lētākā valsts. Lai es paliktu, jāatrod normāli sponsori, jo negribu, lai naudu meklētu tēvs. Viņa spiediens traucē attīstīties, to izjuta arī mans brālis Dinārs. Lielā mērā viņš šā iemesla dēļ aizgāja no sporta, lai gan nevar noliegt, ka bija arī šādas tādas veselības problēmas. Bērnības gados tēvs, protams, bija lielākais mudinātājs – vajag trenēties, vajag sportot. Mums labi sanāca, vienaudžus vinnējām, un pēc pamatskolas brālim bija jāizvēlas – teniss vai kalnu slēpošana. Viņš izvēlējās pēdējo un aizbrauca mācīties uz Norvēģiju. Pēc gada es sekoju Dināram. Viss bija normāli – it kā, jo, kamēr glaudi pa spalvai, tikmēr ir forši. Kādu laiku var krāt to sevī, bet nu sevi uzskatu par pietiekami pieaugušu, lai pateiktu, ka vienmēr nevar būt tā, kā tēvs vēlas. Nekad nav gājis viegli. Mācoties Norvēģijā, pēc neveiksmīgiem mačiem abus ar brāli nomocīja doma: kurš zvanīs un teiks tēvam. Klausules otrā galā nācies visu ko dzirdēt. Skolu beidzu pagājušajā gadā. Kvalificējos Turīnai un sameklēju citu treneri, lai labāk varētu sagatavoties nozīmīgajām sacensībām.

– Kāpēc izvēlējāties tieši Norvēģiju?

– Es braucu tāpēc, ka tur jau mācījās brālis. Norvēģija ir tuvāk nekā Austrija. Nozīmīgi bija arī tas, ka šajā valstī, gan citā skolā, pirms tam jau mācījies Ivars Ciaguns. Cik atceros, nemaz neapsvērām domu mācīties kaut kur citur. Kalnu slēpošanā līmenis aug ar katru gadu, šobrīd nevar salīdzināt ar to laiku, kad es sāku mācīties. Ārzemniekiem nav viegli tikt Norvēģijas kalnu slēpošanās skolās. Pirms došanās uz Norvēģiju bijām ieguvuši pieredzi bērnu mačos Eiropā, bet tas nebija pārāk nopietni, jo tajā laikā svarīgāks bija pasākums kā tāds, nevis cīņa, jo labi zināju, ka līdzvērtīgi konkurēt ar eiropiešiem tāpat ir neiespējami.

– Cik daudz naudas sezonā tev vajag?

– Precīzi nepateikšu, bet vidēji ap 15 tūkstošiem latu. Agrāk bija jāmaksā par skolu, trīsarpus tūkstoši latu gadā, papildus vajadzēja arī iztikai. Tagad bez ikdienas izdevumiem jāmaksā alga trenerim, daudz apēd transports. Vidusskolā, kas atrodas apmēram 200 kilometrus no Oslo, bija arī slēpošanas novirziens. Visu apguvām tāpat kā pārējie, bet pēc skolas katru dienu braucām uz kalnu. Norvēģijā šādu skolu ir daudz, viena labāka, otra sliktāka. Ar to dzīves posmu esmu ļoti apmierināts, jo nokļuvu vidē, kurā pašam jādomā, kad mazgāšu drēbes, kad taisīšu ēst, kad mācīšos, pašam jāmaksā rēķini. 15 gadu vecumā saskāros ar reālo dzīvi. Mēs ar brāli dzīvojām kopmītnē, kas atradās turpat pie skolas.

– Kādas ir Norvēģijas jauniešu attiecības ārpus skolas?

– Ļoti labas. Biju šokā, ka viņi ir tik draudzīgi un pretimnākoši, bet tomēr ar zināmiem kompleksiem: baidās no ārzemniekiem, skeptiski uz tiem skatās. Viens otru aprunā, acīs neko nesaka. Palīdzīgu roku viņi nekad neatteiks. Norvēģu jaunieši izklaidējas citādi nekā Latvijā. Tur ir ļoti grūti tikt iekšā klubiņos, ja neesi sasniedzis attiecīgo vecumu. Vēl viņi ir iecienījuši mājas ballītes – saaicina pilnu māju un tusē uz nebēdu. Es Latvijā labprāt aizeju uz kādu klubiņu, bet vasarās ļoti patīk dzīvoties pa pludmali un spēlēt bīčvolejbolu.

– Norvēģu valodu proti?

– Perfekti. Šlesers teicis, ka viņš norvēģu valodu iemācījās pusgadā, bet varat būt droši – pēc sešiem mēnešiem nevar apgalvot, ka esi iemācījies. Pēc pirmā gada varēju saprast visu, ko man saka, bet pašam runāt bija grūtāk. Skolotāji bija pārsteigti, ka mēs tik īsā laikā valodu apguvām ļoti labā līmenī. Mācības jau no pirmās dienas bija norvēģu valodā. Pirmo gadu tikai mācījos kursos, skolu sāku apmeklēt nākamajā rudenī. Gribētos studēt augstskolā, jo ar slēpošanu dzīvi nenodrošināšu. Ja vien pats zinātu, ko vēlos studēt, viss būtu labi. Par to domāju jau vairākus gadus, bet līdz galam vēl neesmu sapratis.

– Kā tu varētu salīdzināt savu un Norvēģijas jauniešu līmeni?

– Tehniskajās disciplīnās – slalomā un gigantā – viņi ir krietni pārāki, bet nobraucienā varu cīnīties. Bieži ir tā, ka mačos nobraucu un pārējie brīnās: kas tas tāds par latvieti? Es pat nezinu, kāpēc tā ir, jo nobrauciens ir Latvijai visnetipiskākā disciplīna, arī trenējies to esmu stipri pamaz. Varbūt tāpēc, ka pašam labāk patīk. Fiziski viņi nav labāki, bet slēpošana ir asinīs. Kā nekā no bērna kājas brauc pa lielajiem kalniem. Turklāt tādās valstīs ir nenormāli liela iekšējā konkurence, vajag izspiest no sevis visu, lai kaut kur tiktu. Latvijā konkurenti ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

– Kurš ir Latvijas labākais kalnu slēpotājs – tu vai Ivars Ciaguns?

– Ivars joprojām droši vien ir labākais, ar savu pieredzi vien viņš mūs visus var pārspēt. Viņš psiholoģiski un tehniski ir visstabilākais. Ivars olimpiskajām spēlēm kvalificējies supergigantā, bet es nobraucienā, tāpēc salīdzināt rezultātus nevarēs. Latvijas olimpiādē es viņu supergigantā uzvarēju, un, ja godīgi, tas man deva lielu gandarījumu. Ivars atzina, ka Siguldā nebija zaudējis 11 gadus, viņam tas bija nedaudz sāpīgi. Šogad trenējos daudz augstākā līmenī, jo pārgāju pie horvātu trenera un ar to esmu ļoti apmierināts. Strīdi ar tēvu, protams, nevar neatstāt sliktu iespaidu uz gatavošanos Turīnai, tomēr iekšēji jūtos ļoti labi. No treniņu biedra, kurš ir ļoti spēcīgs, atpalieku pavisam nedaudz. Tas rada pārliecību, ka varu šo lietiņu padarīt pietiekami labā līmenī. Turīnā necīnīšos par konkrētu vietu. Galvenais ir pašam just, ka visu esmu izdarījis maksimāli labi, un tad arī būšu apmierināts ar startu.

 
« atpakaļ
:-), nix.inde, 09.01.2006
zini, ka vairākums kalnu slēpošanas fanu ir Tavā pusē, jo: 1)Latvijā pa ilgiem laikiem parādās kāds spējīgs braukt downhill-u (tāpēc Tava piedalīšanās Turīnā tiks ļoti gaidīta); 2)esi no retajām zvaigznēm bez ambīcijām (palīdzēji sīkajiem pag.gadā Geilo gatavot slēpes, lai gan varēji to mierīgi nedarīt, jo "jēgas no viņiem nekādas...");
3)izturēji drūmos apstākļus Norvēģijā līdz Turīnai, lai gan daudzi Tavi fani baidījās, ka Tev būs par grūtu...
Attiecībā par tēti, no malas liekas, viņš ir kļuvis daudz nedusmīgāks nekā tad, kad brauca pats; un tad, kad trenēja Tevi bērnu mačiem Topoļos. Pieļauju iespēju, ka kādreiz sapratīs...

bratiņš, 11.01.2006
Es ar tevi... Vienmēr!!!
Sancha, 11.01.2006
Tureeshu ikshkus un jutiishu liidz Taviem startiem Turina!
Helvijs, 11.01.2006
Nu tad turies, gan jau izdosies! Tas jau tā ir daudz, ka esi ticis uz Turīnu, jo es zinu, ka tas jau arī bija mērķis! Tu zini, ka esmu tava pusē, un zinu to situāciju ar Daigaru...
Dāvis, 12.01.2006
Turās,viss būs ok!!!
:), 13.01.2006
viss nokaartosies
Damsons, 13.01.2006
Mēs ar Tevi veciit!
Stepans, 23.01.2006
Tev džekiņ ir čuras sakāpušas galvā. Bez tā tēva tu{ar mazo burtu} nebūtu nekas,0......
=)), ajge@one.lv, 24.01.2006
Man šķiet, ka Tev pašam ir čuras sakāpušas galvā,jo neviens jau arī nesaka, ka tētis viņam nav palīdzējis. Protams, ka ir un visdrīzāk, ka bez tēta palīdzības jau viņš nebūtu ticis tik tālu kā tagad, bet runa jau ir par viņu savstarpējām attiecībām, par uzskatu un viedokļu atšķirībām, kuras pamatīgi traucē sportam nevis vienkārši tāpat- pateicības vietā tētim gribējās pateikt kaut ko sliktu. Tā vismaz es uztveru šo rakstu. Lai veicas olimpjādē!
Līva, ceberite@inbox.lv, 25.01.2006
Veelu tew veiksmi,draugs!=)viss buus OK,es tureessu iiksskis un gan jau viss buus OK!Jaa es arii piekriitu savam braccinnam,tas tiessaam ir lloti daudz,ka tiki uz Turiinu!=)
Reinis, 27.01.2006
Shitais dzeks ir bandiits!!! tochna zinu!!:)
iedod normaali riepaa tiem aarzemniekiem...:)
:), 01.02.2006
tu Stepan tiessaam esi pretiigs cilveeks, ja taa vari runaat par tik jauku puisi, kaads ir vinnss...!tev vienkaarssi skauzz, jo pats tik taalu noteikti neesi speejiigs tikt...
Vārds:
E-pasts:
Komentārs:
 
  Lūdzu, ierakstiet attēlā redzamos 4 simbolus:
 
© 2005 Latvijas Slēpošanas savienība
tālr. 7387716
info@infoski.lv
Sponsori
Atbalstītāji
Olimpiskais centrs Sigulda