Pagājušajā nedēļā Latvijas izlase kalnu slēpošanā aizvadīja treniņu nometni uz sniega Galdhoppigenas ledājā Norvēģijā. Šī ir viena no trijām vasaras slēpošanas vietām Norvēģijā, kas savu sezonu sāk maija beigās, bet beidz oktobra beigās. Tas sakarā ar to, ka tuvojoties ziemas mēnešiem klimats ziemeļnieku ledājos paliek pārāk skarbs un treniņu apstākļiem nepanesams, kā arī ceļi pa kuriem nokļūt līdz ledājiem kļūst neizbraucami sniega daudzuma dēļ.

Otrs arguments šiem ledājiem atpūsties ziemas mēnešos ir tas, ka daudz vieglāk pieejamas apmeklētājiem ir tās slēpošanas vietas, kurās tradicionāli slēpot var ziemā. Līdzīgi ir arī ar ledājiem Eiropā, galvenā atšķirība ir augstuma starpība virs jūras līmeņa, kas Norvēģijā ir ap 2000m v.j.l., bet Eiropā varsarā slēpot varēs aptuveni virs 3000m v.j.l., un augstāk.

Skarbo klimatu izbaudījām arī mēs, un orkāns, kā to dēvēja vietējie norvēģi, laupīja pirmo slēpošanas dienu arī mums, tādēļ pirmajā no piecām paredzētajām slēpošanas dienām nācās aizvadīt divus sausos treniņus. Labi, ka nebijām tur nedēļu ātrāk, jo pacēlājs kopumā vēja ātruma dēļ (ap 35 m/s) bija stāvējis jau piecas dienas. Tomēr pārējās četras dienas uz kalna mums izdevās labas, pasalām, pacīnījāmies ar ziemeļu klimatu, bet kā kāds pašmāju kalnu slēpošanas klasiķis reiz ir teicis: „Kalnu slēpošana ir ziemas sporta veids”, tāpēc sacīt, kas tas būtu kas neparasts un nepanesams būtu lieki, jo nevar šim klasiķim nepiekrist.

Trenējāmies slalomu un milzu slalomu, gāja labi, prieks skatīties kādu formu uz kalna demonstrē Einars Lansmanis un cik ātri to atgūst Kristaps Zvejnieks, kas ir nākamie potenciālie olimpieši aiz jau normatīvu izpildījušā Roberta Rodes. Roberts diemžēl šajā nometnē nepiedalījās, jo jau iepriekš pieminētajā kritienā Čīlē gūtās traumas vēl jāapārstē. Roberta Rodes vietu aizpildījām ar citu Robertu, to, kas Briška, kuram aiz muguras jau pieredze Eiropas Jaunatnes olimpiādē, un kurš iespējams nākotnē klauvēs pie Latvijas pieaugušo izlases durvīm. Robertam Briškam šī noteikti bija laba pieredze, jo bija iespēja patrenēties kopā ar tādiem spēcīgas raudzes kalnu slēpotājiem kā Lansmanis un Zvejnieks. Žēl, ka Svenam Marksam ko parādīt traucēja muguras sāpes, cerams, ka tās izdosies sadziedēt, un jaunajā sezonā Svens spēs parādīt līdzīgus rezultātus kā Rode, Lansmanis un Zvejnieks.

Meiteņu trio, kas brauca trenēties bija Gasūna, Kleinšmite un Bondare, diemžēl pēdējā brīdī pirms izbraukšanas saslima mūsu galvenā pretendente uz dalību olimpiskajās spēlēs Liene Fimbauere, kas bijā inficējusies ar kādu vīrusu un pat nokļuva līdz slimnīcai, bet nu jau ir atveseļojusies un atsāk trenēties. Labu braukšanu un attieksmi pret darbu spēj rādīt visas šīs meitenes, progresē Anna Bondare, stabilāko braukšanu rāda Ketija Kleinšmite, bet drošivien ātrāko no trijām šobrīd Lelde Gasūna, tomēr stipri jūtams, ka Lelde izlaidusi vairākas sezonas un atgūt iepriekš apgūto un braukt vēl stabilāk prasīs ilgāku laiku.

Cīņa par dalību olimpiskajās spēlēs noritēs vēl līdz 24.janvārim, jo 25.janvārī FIS jau apkopo rezultātus. Latvijas komandai situācija meitenēm ir tāda, ka dalībnieces reāli pretendē uz vienu  B kvalifikācijas vietu milzu slalomā un slalomā, kur šobrīd favorīte starp mūsējām ir Liene Fimbauere.
Puišu komanda mums ir spēcīgāka, Roberts Rode iznākot nākamajai FIS punktu tabulai jau būs top 500 vidū nobraucienā, kas ir A kvalifikācijas kritērijs, Eināram Lansmanim nobraucienā faktiski pietrūkst viens labs finišs, un reāli skatoties domājams, ka zobus parādīs arī Kristaps Zvejnieks, jo jau šobrīd Kristaps šķiet pēc traumas atguvies un jau spēj rādīt labu uz stabilu sniegumu treniņos.

Šobrīd starp sniega treniņiem aizvadām sausos treniņus, kur mums labi palīdz „Baltijas Fizioterapija”, kas atrodas Rīgā Ganību dambī 25d, kur starp skriešanas, lekšanas un celšanas treniņiem mēs ejam pavingrot nostiprinot tik svarīgo dziļo muskulatūru, kā arī „Baltijas Fizioterapijas” speciālisti ar padomiem, masāžām un manuālo terapiju palīdz mūsu sportistiem ātrāk rehabilitēties pēc traumām, kas mūsējos vajājušas.

Nākamie Latvijas izlases plāni tiks pakārtoti tā, lai dotu pēc iespējas lielāku iespēju kvalificēties olimpiskajām spēlēm pēc iespējās vairākiem reālajiem kandidātiem, un pārstāvēt Latvijas valsti olimpiskajās spēlēs jau ar reālu konkurētspējīgu komandu. Saprotams, ka medaļas mēs nesolīsim un ar saukļiem „tagad vai nekad” nemētāsimies, tomēr sava karoga krāsas starp pārējo karogu krāsām spēsim aizstāvēt godam! Šobrīd daudz darba vēl jāizdara, un mēs to darām!

Ar Cieņu ziņoju
Latvijas izlases vecākais treneris kalnu slēpošanā
Dinārs Doršs