Jānis Ciaguns ir pirmais latvietis, kurš kalnu slēpošanā startējis gan Pasaules kausa izcīņā, gan pasaules čempionātā, turklāt visās diciplīnās. 1974. gada PČ Sanktmoricā, būdams slaloma speciālists, viņš augstāko - 42. vietu sasniedza nobraucienā, bet savā iecienītākajā disciplīnā pazaudēja slēpi. Tajā pašā sezonā PK Ciaguns veica arī leģendāro Lauberhornas nobraucienu Vengenā.

Slalomā Jānis Ciaguns kļuva par divkārtēju (1973. un 1974. gadā) PSRS čempionu, piesaistot skatītāju uzmanību ne tikai ar ātrumu, bet arī ar filigrāni izkoptu slēpojuma tehniku.

Pēc tam Jānis Ciaguns ilgu laiku strādāja par treneri, līdz 2006. gadam bija Latvijas izlases galvenais treneris. Tagad viņš ir sekmīgs uzņēmējs un Siguldas olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs. Sportiskas aktivitātes joprojām ir viņa ikdienas sastāvdaļa.

Šodienas Jānis Ciaguns pēc Sporta lūguma salīdzina sevi ar to Jāni, kurš sapņoja par piedalīšanos Saporo un Insbrukas ziemas olimpiskajās spēlēs.

Jānis Ciaguns
Dzimis 1951. gada 6.septembrī Bebros

Statuss
Toreiz: LVFKI students, kalnu slēpotājs
Tagad: Uzņēmējs, Siguldas olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs

Svars
Toreiz: 74 kg
Tagad: 77 kg

Augums
Toreiz: 173 cm
Tagad: 172 cm

Fiziskās sagatavotības rādītāji
Toreiz: Veicu piesēdienus ar 145 kg svaru stieni
Tagad: Veicu piesēdienus ar 80-90 kg svaru stieni

Inventārs
Toreiz: Kneissl, slalomam 200 cm White Star modelis, milzu slalomam - 210 cm, nobraucienam - 220 cm
Tagad: Atomic, 165 cm

Ģimenes stāvoklis
Toreiz: Precējies
Tagad: Precējies, divi bērni, četri mazbērni

Mērķi
Toreiz: Būt labākajam kalnu slēpotājam Padomju Savienībā, piedalīties pasaules čempionātos, Pasaules kausa izcīņā. Braukt pa vienu trasi ar Žanu Klodu Kiliju, Šrancu, Grūberu, Klammeru, Kolumbēnu, Cvilingu, Tēni - tās bija leģendas, kuras varēja redzēt tikai ārzemju žurnālu fotogrāfijās. Tēni, pēc tam Itālijas izlases treneris, Sanktmoricā kļuva par divkārtēju pasaules čempionu, Cvilings uzvarēja nobraucienā, Kolumbēns bija līderis, bet piedzīvoja smagu kritienu. Protams, arī tikt aiz dzelzs priekškara un redzēt Rietumu pasauli, par kuru PSRS priekšstatu varēja gūt tikai no filmām. To varēja izdarīt, tikai gūstot labus rezultātus sportā.

Tagad: Sakārtot dzīvi tā, lai ziemās varētu dzīvot Alpos un slēpot, bet pārējā laikā daudzās citās vietās spēlēt golfu. (Smejas.)

Vērtības
Toreiz: Azarts, gods, uzvaras. Tās gūstot, varēja sevi nodrošināt arī materiāli - saņemt dzīvokli, iegūt tiesības iegādāties (cik tas tagad paradoksāli skan!) mašīnu.
Tagad: Nodrošināta ģimene, bērni un tuvinieki. Stabila labklājība.

Problēmu risināšanas metodes
Toreiz: Tikai ar pašdisciplīnu, gribasspēku un neatlaidīgiem treniņiem, treniņiem, treniņiem.
Tagad: Problēmas risinu ar godīgu biznesu, ar labdarību. Neesmu skaudīgs, ļauju pelnīt arī citiem.

Lielākie sasniegumi
Toreiz: Uzvaras sportā.
Tagad: Materiālā stabilitāte. Trenera laikos - audzēkņi, ar kuriem joprojām varu lepoties, kas dzīvē daudz sasnieguši ārpus sporta. Arī dēla Ivara 25. vieta Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs slalomā. Sports mani aizveda arī pie biznesa. Lai dēls varētu mācīties un trenēties Norvēģijā, vajadzēja naudu. Lai to nopelnītu, norvēģi ierosināja Latvijā sākt tirgot Jotul krāsniņas.

Skaistākais piedzīvojums
Toreiz: Pirmais ceļojums uz ārzemēm. Man nevajadzēja sākt ar Poliju vai demokrātisko Vāciju, kā tas bija ierasts padomju hierarhijā. Mans pirmais ārzemju lidojums uzreiz bija uz Parīzi, no Parīzes uz Ženēvu! Tajā laikā, kad uz ārzemēm tika izlaists labi ja katrs piecdesmitais latvietis, man Siguldas vidusskolniekam, tie bija fantastiski iespaidi. Pirmā ārzemju trase bija Šveicē - Lediablurē. Pēc treniņiem uz galda mūs gaidīja kokakola - tolaik tikai filmās redzēts dzēriens. Tagad, ja gadās attaisīt labu CocaCola stikla pudelē, tās smarža man atsauc atmiņā visas toreizējās izjūtas.

Tagad: Šķiet, ne ar ko mani vairs nevar pārsteigt. Ja nu vienīgi ar labu golfa laukumu.

Dienas režīms
Toreiz: Rīta rosmes bija obligātas. Vismaz pusstundu, ar skriešanu, lēkšanu un lokanības vingrinājumiem. Ritms bija - četras treniņdienas, piektā brīva. Parasti divi treniņi dienā. Sezonas laikā slēpošana un vakarā krosiņš vai fiziskās sagatavotības treniņš. Sagatavošanās periodā vienmēr veidoju totālu bāzi, tā bija mana priekšrocība. Programmā bija riteņbraukšana, krosi, vieglatlētika, atlētiskā vingrošana, ļoti daudz un visdažādākie lēcieni - pa smiltīm, pa stadionu. Piemēram, lēkt apkārt stadionam, atsperoties ar abām kājām no vietas, pēc tam vēl 150 m noskriet. Lēkāju pāri barjerām, sāniski pāri vismaz pusmetru augstam parka solam - 50 reizes nonstopā - tik, cik slaloma trasē vārtu. Vai, atsperoties ar abām kājām, no grīdas uz galda. Augšā - lejā, augšā - lejā, kā nobraucienā, kad virs pumpas ceļi jāpierauj klāt. Rudenī zeme zem pēdām svila! Tāds spēks, atsperīgums un
ņiprums bija kājās. Kā tiku uz sniega, tā uzreiz arī slēpošana aizgāja labi. Treniņi bija ļoti daudzpusīgi un dažādi.
Nikotīns un alkohols mani nekad nav interesējis. Dažkārt laikus iet gulēt man traucējusi tikai komandas biedru uzdzīve. Daži krievi pat brīnās: "Kā tas var būt? Tu nedzer, bet mēs joprojām esam labi draugi?"

Tagad: Ceļos astoņos un nekādas rīta rosmes. Nesen vēl tās taisīju, griežot velotrenažieri. Minu pedāļus cītīgi un ilgi, pēc tam izdzēru litru zaļās tējas, bet pēdīgi secināju, ka no tā nekāda efekta nav. Tagad trenējos pievakarēs - vai nu slēpoju, braucu ar velosipēdu vai nodarbojos ar atlētiku. Pēdējā laikā mazāk skrienu krosus, jo tie manos gados bojā ceļgalus. Mans parastais maršruts Siguldā ved lejā uz Gaujas senleju, pēc tam atpakaļ pa kraujas trepēm augšā. Es vēl ne reizi, lai cik grūti arī būtu bijis, braucot kalnā no Gaujas uz Siguldu, neesmu nokāpis no velosipēda un, skrienot augšā pa kāpnēm, pārgājis soļos. Reizēm pat abi suņi, kas nereti piedalās šajos krosos, noguruši pinas kājās, lai mani apturētu, bet līdz šim viņiem tas nav izdevies. Cenšos darboties vismaz ik pārdienu, neskaitot slēpošanu, kas man nekādu lielo slodzi neprasa un vairāk ir tikai izklaide.

Hobiji
Toreiz: Popmūzika un literatūra. Video un datoru toreiz nebija, lasīju grāmatas.
Tagad: Golfs un ceļošana. Kalnu slēpošana jau vairāk ir dzīvesveids. No tās nekur nevar aizbēgt. Tā paliek uz mūžu.

Autors: Dainis CAUNE
Raksts pārpublicēts no žurnāla "Sports" interneta portāla www.sporto.lv
Oriģināls lasāms --> šeit