Benzīntanka operators Jānis Paipals bija viens no diviem Latvijas slēpotājiem, kurš spēja izpildīt Vankūveras ziemas olimpisko spēļu kritērijus. Skaidrs, ka no amatiera nevarēja prasīt augstus rezultātus, un viņš tos arī nesasniedza. Tomēr 26 gadus vecais gulbenietis patīkami pārsteidza ar vienkāršību, taisnprātību un ambīcijām. Tādi sportisti parasti nesamierinās ar pēdējām vietām, tāpēc gribas ticēt, ka Paipals nepievienosies daudzajiem Latvijas slēpotājiem, kuru vienīgais mērķis sportā bija vienreiz aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm.

– Pirms olimpiskajām spēlēm teici, ka tavs mērķis ir uzlabot Latvijas slēpotāju visu laiku labāko rezultātu – 49. vietu. Kāpēc šis optimisma pilnais uzdevums netika izpildīts?

– Jā, tāds mērķis bija, bet mēs "neizčekojām", ka dalībnieku meistarība augusi divkārt. Arī Jurka (Juris Ģērmanis, Paipala treneris Vankūverā. – A. U.) bija šokēts, ieraugot slēpotāju starta listi. Viņš Soltleiksitijā ar 66 FIS punktiem bija 49. vietā, toties tagad vajadzēja 31 punktu, lai iegūtu 49. vietu. Slēpošanas kvalitāte ir augusi ārprātīgi. Juris toreiz zaudēja līderim divas sekundes vairāk nekā es Vankūverā. Viņš bija 49. vietā, bet es – 72.

– Tomēr tev 15 kilometru distancē izdevās apsteigt vairāk nekā 20 konkurentu. Vai šī vieta objektīvi atbilda tavām pašreizējām spējām?

– Mērķis tomēr bija cits. Mana vieta parāda, kur mēs šobrīd esam slēpošanā. Ja vērtē pēc FIS punktiem, kas bija 111, var teikt, ka startēju atbilstoši savām spējām, jo šosezon skrēju robežās no 107 līdz 113. Divos mačos izdevās iegūt 87 punktus – tas Soltleiksitijā dotu 65. vietu. 72 vai 65 – nav liela atšķirība. Tāds ir mūsu līmenis. Tagad esmu sapratis, – ja nav 40 FIS punktu, olimpiskajās spēlēs nav ko darīt.

– Tavuprāt, tas nozīmē, ka mūsu slēpotājiem nav jēgas braukt?!

– Domāju, ka valstij vajadzētu izstrādāt savus kritērijus. Ja FIS (Starptautiskā Slēpošanas savienība. – A. U.) nosaka 100 punktu kritēriju, valsts nosaka 60 punktu robežu. Slēpotājiem būs, uz ko tiekties, jo gribas aizbraukt uz spēlēm. Pirms Turīnas tika noteikts 120 punktu kritērijs, un aizbrauca pieci. Tagad bija 100, aizbrauca divi. Būs 60 punkti, un, domāju, arī viens aizbrauks. Tās ir manas un Jura domas. Katram sportistam ir sapnis – aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Es to piepildīju. Kā būs pārējiem? Domāju, ka valsts tomēr neizgudros pārāk stingrus kritērijus, jo vismaz vienu slēpotāju gribas aizsūtīt.

– Kā tu reaģē, kad slēpotājus sauc par tūristiem? Varbūt tas nemaz nav slikti, ja slēpotājs ar savu treniņdarbu nopelna bezmaksas braucienu uz olimpiskajām spēlēm?

– Kopumā vērtējot, esmu amatieris un tūrists. Es trenējos kā tūrists, jo mans darba režīms ir tāds, kāds tas ir. Ja es nestrādātu un man būtu tāda nauda kā biatlonistiem, varbūt rezultāts būtu cits. Nerēķināsim, kā būtu, ja būtu... Šis jautājums ir jāizlemj valstij. Norvēģiem un pārējiem ir savi kritēriji. Mums tādu nav.

– Ko šajā sakarā tu domā ar vārdu – valsts? Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) vai Latvijas Slēpošanas savienību (LSS)?

– Domāju, tas ir jādara Latvijas Slēpošanas savienībai. Mums Slēpošanas savienība balstās vienīgi uz kalnu slēpotājiem. Esmu ļoti neapmierināts ar Latvijas Slēpošanas savienības attieksmi pret slēpošanu.

– Kāpēc? LSS ģenerālsekretārs un galvenais darba organizators Agris Raugulis taču nāk no distanču slēpošanas saimes!

– Agris maz ko izsaka. Visu nosaka Brīze (LSS prezidents. – A. U.), un viņš ir ieinteresēts kalnu slēpošanas attīstībā. Kad satieku viņu un sveicinu, viņš pat negrib atbildēt. Domāju, – ej tak tu zini, kur. Man ar viņu jau sen ir kašķis – par to, ka piesaistīju sev sponsorus, bet viņš tos neapstiprināja. Gribējās caur LOK dabūt nodokļu atvieglojumus un sameklēju sponsorus. Bet viņš pateica, ka mēs negribam ņemties ar tik mazām summām, jo grāmatvežiem būs tikai lieks darbs.

– Ko nozīmē maza summa? Varbūt viņam tā bija maza, bet tev – liela?

– Tur jau tā lieta. Ar to tika viss pateikts. Tā to slēpošanu pie mums nolaiž.

– Vēl gribēju atgriezties pie taviem olimpiskajiem startiem, jo pagaidām parunājām tikai par pirmo distanci. Otrajā – sprintā – tu paliki pēdējā vietā, un tas allaž ir nepatīkami. Kā juties?

– Sprintu braucu sev. Tādu sprintu – klasiskajā stilā – braucu otro reizi dzīvē. Pirmajā reizē Igaunijā man bija 220 punktu, bet tagad 160 – tātad kāpums uz augšu ir. Protams, varēju atteikties no starta sprintā. Bet kāpēc to darīt? Guvu pieredzi.

– Tātad Vankūverā startēji visās iespējamās distancēs, nedomājot par to, kura tev ir ērtāka un kad vajadzētu pataupīt spēkus.

– Ko gan tur pietaupīsi? Ja 15 kilometru distance būtu pēdējā, varētu domāt par to, vai startēt sprintā. Bet piecpadsmitnieks bija pirmais, un šāds jautājums atkrita.

– Trešajā distancē – 30 kilometros – līderi apsteidza tevi par apli, tāpēc tiki noņemts no trases. Vai spēku samērs tiešām bija tik bezcerīgs?

– Bija cerība, ka izturēšu līdz galam, bet tas siltais laiks... Ja būtu mīnusi: kādi pieci–astoņi grādi zem nulles, varētu cerēt. Siltajā laikā mēs neprotam tik labi iesmērēt slēpes, un slīdamība nebija tik laba, kā gribētos. Ja jau gandrīz noķēra igauni Rehemā, kurš cīnās par pirmo divdesmitnieku, ko varam runāt par mani.

– Cik slēpošanā ir svarīga slēpju iesmērēšana?

– Tas ir ļoti nozīmīgs. Piemērs bija norvēģis Nortugs, kuram 15 kilometros slēpes vispār "negāja", un viņš palika 41. vietā.

– Kādas tev varētu problēmas ar slēpju smēra izvēli, ja tavs treneris Andris Gailītis ir eksperts šajā jomā?

– Tā tikai liekas no malas. Bet, ja apskatās, kā Latvijas sieviešu biatlona izlasei slēpes smērēja speciālists no Krievijas vai pirms tam – Šmigunas draugs, tas ir pavisam cits līmenis. Līdz tam mums augt un augt. Jurka izdarīja, ko varēja – no rīta līdz vakaram testēja, un paldies viņam par to.

– Kā tu juties olimpiskajā slēpošanas trasē, kuru izveidoja visai sarežģītu, un spēcīgajai sprinterei Petrai Majdičai pat gadījās ļoti sāpīgs kritiens.

– Runājot par drošību, viss sākās ar kamaniņu sacensībām, kur drošība bija uz nulles sliekšņa. Arī slēpošanas trasē trakajos nobraucienos vajadzēja būt sētai vai matračiem pie kokiem, taču nebija nekā. Tādēļ Majdiča ielidoja grāvī. Es kritu vienīgi treniņā. Es labāk mierīgi nobraucu, nevis aizlidoju kaut kur krūmos.

– Vankūverā teici, ka olimpiskā atmosfēra tevi īpaši neiespaidoja. Vai biji gaidījis kaut ko vairāk no šī grandiozā četrgades ziemas pasākuma?

– Visi draugi un paziņas pirms spēlēm teica, ka nu tikai būs. Bet aizbraucu, un man šķita, ka tas ne ar ko neatšķiras no pasaules čempionāta. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pasaules čempionātā tusējies vienīgi kopā ar slēpotājiem, bet olimpiādē varēja izjust Latvijas komandas garu. Aprunājāmies ar Dukuriem, bobslejistiem, biatlonistiem – bija kopības sajūta. Atklāšanā bijām kopā ar hokejistiem. Līdzīgi kā radi sanāk kopā kāzās, tā olimpiskajās spēlēs kopā sanāca dažādu sporta veidu pārstāvji, taču nekas grandiozs nenotika.

– Vienā olimpiādē nācās dzirdēt, kā slēpotājs no Latvijas sūrojas par sava pavāra trūkumu, ko neizjūtot lielvalstu komandas. Ko tu vari teikt par ēdināšanu?

– Ēšana visiem bija vienāda. Dzirdēju, ka daudzi sūdzējās, bet es neteiktu, ka biju neapmierināts. Protams, uz beigām varēja apnikt, jo visu laiku gatavoja vienu un to pašu. Varēja pamainīt ēdienkarti. Daudzi runāja, ka šīs ir sliktākās olimpiskās spēles no tām, kurās viņi ir piedalījušies. Man bija pirmās, tāpēc nevaru salīdzināt, taču viss bija pieņemami.

– Vai tev sanāca aiziet uz kādu diskotēku olimpiešiem? Vienai Latvijas slēpotājai iepriekšējās spēlēs patika ar to aizrauties līdz agram rītam...

– Neiznāca gan. Gribēju aiziet vismaz uz vienu mūsu hokeja spēli, bet neiznāca, jo man pašam bija starti. Vienīgi pēdējā dienā aizbraucām līdz Vankūverai. Pārējās dienās jau deviņos vakarā biju gultā.

– Izklausās, ka brauciens uz olimpiskajām spēlēm tev nebija izklaide, un tomēr mēģināji sasniegt sportiskos mērķus.

– Esmu pieradis pie stingra režīma jau četrus gadus. Dzirdu, kā tusē citi, kaut vai tie paši biatlonisti... Man ir savs režīms – ja tu to neievēro, piekās pats sevi, nevis kādu citu. Drīzāk sieva visu laiku skubina mani, lai aizejam uz kādu diseni, bet atsaku: "Kad beigsies sezonu un man būs brīvāks laiks, aiziesim."

– Līdzjutēji zina, ka esi benzīntanka operators. Kāds ir tavs darba režīms?

– Esam pieci. Bet, kad sākas atvaļinājumi, slodze iznāk liela. Parasti nostrādāju 12 stundas, naktī guļu, pēc tam treniņš no rīta un vakarā, tad seko nakts dežūra. Pēc tās pa dienu paguļu un vakarā trenējos. Šāds režīms ir jau piecus gadus. Mums tagad vairs nav palīgstrādnieka, un ziemā daudz iznāca šķūrēt sniegu. Visi fiziskie darbi benzīntankā gulstas uz maniem pleciem, jo mums ir četras meitenes un esmu vienīgais vīrietis.

– Kāpēc tev vajadzīgi nopietni treniņi slēpošanā, ja tev ir darbs, sieva, bērns?

– Kā tad citi dalīs medaļas bez manis? Gribu visiem pakutināt nervus.

– Tu esi Latvijas slēpošanas čempionātu rekordists, ņemot vērā izcīnītās zelta medaļas. Cik esi sakrājis?

– Jau 22.

– Parasti saka, ka Latvijas biatlonisti slēpošanā ir ātrāki par slēpotājiem. Cik bieži tev iznācis samērot spēkus ar Ilmāru Brici?

– Zinot biatlonistu finansu iespējas un tēriņus, viņiem vajadzētu ielikt man kādas četras minūtes 15 kilometros, bet tā nenotiek. Pagājušā gadā Skandināvijas kausa izcīņā sprintā apsteidzu Brici. Gribēju samēroties spēkiem ar viņu pagājušajā gadā slēpojumā "Apkārt Alaukstam", bet tieši tajā laikā man bija jābrauc uz Skandināvijas kausa posmu Igaunijā.

– Nupat Latvijas olimpiādē tevi apsteidza Liepiņš. Vai tā bija nejaušība?

– Daktere teica, ka pēc atgriešanās no Vankūveras būs ļoti grūti, jo desmit dienas būs vajadzīgas aklimatizācijai. Pirmajās trijās dienās mājās pat nevarēju pacelt kājas un domāju, ka nomiršu. Katrā nākamajā dienā kļuva arvien labāk. Sprinta finālā mani izslēdza Zīmelis, kurš salauza nūju. Klasikā darīju visu, ko varēju, – varbūt pārgudrībā nepareizi izvēlējos slēpes. Man tagad "baterijas" ir uz nulles, jo slēpoju jau kopš oktobra. Iepriekšējās ziemās sāku slēpot vien decembra vidū. Prieks, ka mani vinnēja. Citreiz aizbraucu uz sacensībām un izcīnu uzvaru, kas gandrīz vai uzsit škrobi, ka nav nekādas konkurences. Tagad man vajadzēs saspringt – pagaidīsim nākamos mačus.

– Vai Roberts Raimo ir aicinājis tevi uz slēpošanas klubu "Rīga", kur tiek apgrozītas milzīgas naudas summas? Tev tiktu nodrošināts pilnvērtīgāks treniņprocess.

– Mums bijušas pārrunas, taču es labāk palieku Gulbenē. Ja pametīšu Gulbeni, šeit man vairs nekas nebūs. "Rīgā" treneri ir tādi, kādi ir. Tas pirmais vispār bija šausmīgs, un pat aizmirsu, kā viņu sauca. Tagad ir cits. Vajag spēcīgu treneri. Ja tāds nebūs, būsi pilnīga nulle. Ja uz Latviju uzaicinātu vismaz vai vienu ārzemju treneri, rezultāti kāptu uz augšu. Spilgts piemērs ir Kanāda, uz kurieni pārcēlās krievs Babikovs. Pirmajā piecpadsmitniekā uzreiz bija četri kanādieši.

– Kurš tevi trenē vairāk, – Juris Ģērmanis vai Andris Gailītis?

– Visus šos gadus treniņu programmu rakstījis Gailītis. Jurka palīdz ar slēpju smērēšanu un atbalsta mani, kad Andris ir aizņemts biznesā. Par to viņam saku lielu paldies.

– Vai olimpiskās spēles mainīja tavu priekšstatu par slēpošanas kvalitāti pasaulē?

– To jau tāpat labi zināju. Lai nodarbotos augstā līmenī, ir jābūt finansējumam. Kad paklausos, kāda nauda ir Latvijas biatlonistiem, man vispār nav nekā. Tā ir nulle uz šī fona. Viss tiek ņemts no paša ģimenes budžeta. Slēpotāji allaž bijuši cīnītāji, kuriem nekas netiek pasniegts uz paplātes.

– Cik zināms, viens no taviem lielākajiem sponsoriem ir māsa. Kā tas izpaužas?

– Viss sākās tieši ar māsu, un viņai pienākas vislielākais paldies. Viņa palīdzēja nopirkt pirmās slēpes, pirmos zābakus, pirmās drēbes. Pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm māsa teica, ka sponsorēs mani, izvirzot mērķi nokļūt Vankūveras spēlēs. Šo mērķi izpildījām.

– Ko tālāk? Vai māsai nebūs pārāk dārgs prieks, atbalstot arī tavas turpmākās sportiskās aktivitātes?

– Sezona beigsies, un saliksim galvas kopā – domāsim par nākotni. Ja izdosies viss, kas tagad tiek plānots – par to pagaidām nestāstīšu, domāju, ka Sočos būsim vairāki vīri no Gulbenes.

– Tātad tu neatkārtosi Turīnas olimpiskajās spēlēs pabijušo Latvijas slēpotāji pieredzi? Viņi aizbrauca un piedalījās, bet šogad neviens no pieciem olimpiādē vairs nestartēja.

– Slēpošana ir mana sirdslieta, citādi es neslēpotu. Es neslēpoju tikai tāpēc, lai aizbrauktu uz olimpiādi. Man patīk slēpošana, un pirms četriem gadiem nolēmu nopietni trenēties. Starp citu, es tikai devītajā klasē iemācījos slēpot. Kādreiz spēlēju basketbolu, pat Latvijas jauniešu izlases līmenī. Ja nebūtu pametis basketbolu, tagad noteiktu spēlētu citā zemē.

– Dzirdēju, ka basketbolā esi spēlējis vienā komandā ar Kristapu Valteru. Tas ir tiesa?

– Jā, spēlēju ar Kristapu un citiem zināmiem basketbolistiem, bet tad mēs bijām mazi. Spēlēju vienā komandā ar Gabrānu, un treneris visu laiku svilpa par labu viņam. Beigās metu basketbolam mieru. Taču viss, kas notiek, notiek uz labu.

– Slēpotājiem 26 gadi vēl skaitās pajauns vecums. Tas nozīmē, ka pēc četriem gadiem Sočos varēsim gaidīt no tevis augstvērtīgākus rezultātus nekā Vankūverā?

– Ja viss sakārtosies, kā tagad gribam izdarīt, iekļūšana labāko četrdesmitniekā būs minimums. Galvenais ir veselība. Visu pārējo var nopirkt par naudu. Valstī ir pagrūti laiki, tomēr ceram, ka mūsu ieceres sakārtosies.


Jānis Paipals
Dzimis: 1983. gada 28. septembrī Gulbenē
Augums: 180 cm
Svars: 80 kg
Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas
Sporta veids: slēpošana
Izglītība: Gulbenes vakara maiņu vidusskola
Pirmais treneris: Jānis Ančs
Treneris: Andris Gailītis
Rezultāti:
2006. g. – PČ U-23 59. v. 1 km sprintā, 66. v. 15 km klasikā,
2008. g. – Skandināvijas kausa izcīņā 46. v. 15 km klasikā,
51. v. 1 km sprintā
2009. g. – PČ 67. v. 1 km sprintā
2010. g. – OS 72. v. 15 km brīvajā stilā, 62. v. 1 km sprintā, 54. v. 30 km (15 km klasika+15 km brīvais stils)

Autors: Askolds Uldriķis
Avots: Žurnāls "Sporta Avīze"
Publicēšanas datums: otrdiena, 2010. gada 16. marts.
Rubrika: Slēpošana (24. lpp.)
Raksts ņemts no Lursoft laikrakstu bibliotēkas.