Slēpotāja un biatloniste Anete Brice, kura pirms vairāk kā mēneša debitēja olimpiskajās spēlēs Vankūverā, intervijā Sportacentrs.com stāsta par spēlēs piedzīvoto un atklāj, ka nākotnē lielāku uzsvaru liks uz biatlonu.

Savu dzīvi esi pavadījusi tikai biatlonā un slēpošanā vai bērnībā izmēģināji arī citus sporta veidus?
Nē, kad biju maziņa, tad dziedāju un dejoju, bet ar biatlonu sāku nodarboties jau ļoti agri. Citas izvēles jau nemaz nebija, vecāki bija biatlonisti (smejas).

Kurš no sporta veidiem – slēpošana vai biatlons – ir tas, ar kuru saisti sevi nākotnē?
Noteikti, biatlons. Jau no nākamā gada. Droši vien, ka paralēli startēšu arī slēpošanā, bet tagad lielāku uzmanību veltīšu tieši biatlonam.

Kāpēc šogad bija pārsvarā tieši slēpošana, nevis vecāku sporta veids – biatlons?
Es jau vispār pēdējos gados nebiju būtisku nozīmi piešķīrusi biatlonam, vairāk startēju slēpošanā. Mazliet pašāvu, bet sapratu, ka nav man vēl tādas sagatavotības un stabilitātes. Ja nu olimpiskajā atlasē pēkšņi netrāpītu mērķos... tad nebūtu nekā.

Ja Vankūveras olimpiādei būtu kvalificējusies gan slēpošanā, gan biatlonā, vai startētu abos sporta veidos?
Domāju, ka tikai biatlonā. Taču mēs nemaz īpaši nemēģinājām kvalificēties biatlonam, jo tur ir sarežģītāka atlase, tāpēc šoreiz bija slēpošana. Ja būtu kvalificējusies arī biatlonā, tad noteikti startētu tur.

Cik lielā mērā olimpiāde bija kā pieredzes iegūšana nākotnei un cik lielā mērā, lai nostartētu vienās spēlēs kopā ar tēvu - sasniegtu ievērības cienīgu ierakstu?
Noteikti šīs spēles bija pieredzes iegūšanai, lai saprastu, kas ir kas. Nākamajās olimpiskajās spēlēs jau būs vieglāk. Tad jau zināšu kā viss notiek, kas un kā jādara, būs skaidrība par līmeni...

Madarai Līdumai olimpiskās spēles bija kā svētki, kurus viņa ir nopelnījusi. Kā tu uztvēri Vankūveras spēles, ar kādiem iespaidiem aizvadīji savu pirmo olimpiādi?
Tas man bija kā liels piedzīvojums. Tieši tā arī es to uztvēru – nevis kā sacensības, kur par kaut ko būtu ļoti jāuztraucas, bet kā piedzīvojumu. Aizbraucu, paskatījos kā viss notiek un izbaudīju to.

Pati ar savu rezultātu Vankūverā biji gandarīta?
Izdarīju to, ko uz to brīdi varēju, tāpēc esmu apmierināta ar uzrādīto rezultātu olimpiskajās spēlēs.

Kādu iespaidu uz taviem pēdējā laika rezultātiem atklāja Epšteina – Barra vīruss, kuru izslimoji pērn?
Vēl tagad neesmu to līdz galam izslimojusi, tāpēc domāju, ka rezultātus tas ietekmējis būtiski, tostarp arī olimpiādē. Sezonas beigās, manuprāt, tas ir jūtams vēl vairāk nekā sezonas sākumā. Pavasarī ņemšu atpūtu un ceru, ka varēsim vīrusu dabūt laukā, lai nākamsezon varētu pilnvērtīgi startēt.

Pēdējās sezonas laikā rezultātos vairs nav tā progresa, kas bija pāris gadus atpakaļ. Kāds tam ir skaidrojums – vīruss vai arī kaut kas mainījies treniņu metodikā, attieksmē?
Nē, treniņos nekas nav mainīts, lielākais kaitēklis bijis tieši vīruss. Treniņi ir tādi paši kā iepriekš, tikai tiek palielinātas slodzes, intensitātes līmenis paaugstinās.

Šosezon startēji arī Skandināvijas kausa izcīņas posmā Reiņa trasē (Ragana-Sigulda). Kā vērtē šīs trases sarežģītību salīdzinājumā ar citām, kur nācies startēt?
Sprinta trase bija ļoti viegla, bet garajās distancēs bija trase bija sarežģīta. Ja būtu viss kārtībā ar veselību, tad domāju, ka noteikti varētu pārvarēt arī kvalifikāciju. Rezultāts šajā reizē man bija sliktāks nekā bija pirms gada. Tā vienkārši nevar būt (smejas)!

Šogad daudz laika esi bijusi ārzemēs, vienlaikus, saki, ka nepietiek laika mācībām. Tu mācies 12. klasē, tātad šogad būs jābeidz skola...
Protams, treniņnometnes un sacensības ārzemēs ļoti ietekmē mācību darbu, šajā mācību gadā esmu bijusi tikai uz ¼ no mācību procesa. Taču bez nometnēm arī neko nevar izdarīt... Šeit trenējoties nevar tik labi sagatavoties, turklāt treniņus un visu dienas režīmu ietekmē dažādi blakusapstākļi. Mācībās mēģinu savilkt visus galus kopā, bet grūti...

Vai esi izlēmusi, ko darīsi turpmāk – turpināsi startēt vai priekšroku dosi mācībām?
Ja dabūšu vīrusu laukā, tad turpināšu sportot, taču, ja vīruss galīgi negribēs līst laukā, tad nav ne jausmas (smejas). Ja rezultāti nemainīsies un progress nenotiks, tad droši vien būs nopietns uzsvars jāliek uz izglītību, taču ceru, ka sportā vēl spēšu sevi parādīt. Pagaidām arī nezinu, kur studēšu pēc vidusskolas absolvēšanas.

Uz treniņnometnēm parasti dodies kopā ar tēti?
Ārzemēs parasti esmu kopā ar tēti un vīriešu biatlona izlasi, bet Latvijā esot vairāk palīdz mamma [Anžela Brice].

Ar kuriem biatlonistiem (-ēm) izveidojies labākais kontakts? Kuri jau varbūt jau kļuvuši par labiem padomdevējiem?
Tā īsti jau nemaz nevar iedalīt, man ar visiem ir labas attiecības un kaut ko var pamācīties no katra.

Daudzi sūdzas, ka nav naudas par ko gatavoties. Kāda situācija šajā ziņā ir tev?
Mans lielākais un vienīgais atbalstītājs ir tētis (smejas).

Kad sāksi gatavoties jaunajai sezonai?
Tagad galvenais izveseļoties. Neesam vēl domājuši vai startēšu vasaras biatlonā. Patiesībā, neesmu vēl tik tālu aizdomājusies. Šobrīd vajag savest kārtībā veselību, tad arī varēs domāt par nākamo sezonu.


Raksts pārpublicēts no portāla www.sportacentrs.lv
Oriģināls lasāms --> šeit