www.norge.lv info@bridgemediagroup.com
Jaunumi
Slēpošanas savienība
Normatīvie akti
Kalendārs
Sporta klubi
Sporta skolas
Forums
Sludinājumi
Galerija
Saites
Reklāma
Arhīvs
Instruktori
Tautas galerija
Trases
E-pasts
Parole
Reģistrēties
 
Manuprāt latvieši Vankūverā nostartēja
labāk nekā bija domāts
varēja labāk
savu iespēju robežās
olimpiskais princips- labi, ka startēja
cits
     Rezultāti
Meklēt lapā
Reklāma
sportacentrs.com
DEAC
Top.LV
Šodien vārda dienu svin: Edvards, Eduards, Varis Ceturtdiena, 26. maijs, plkst. 00:57
Jaunumi
Mīnusu plusi

Ozolkalns sezonu beidzis tik veiksmīgi, ka nauda pēc kredīta nomaksāšanas palikusi pāri arī investēšanai. Tie ir plusi, ko slēpošanas bāzei snieguši trīsarpus mēnešu ilgušie mīnusi, LD stāsta Ozolkalna valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Ģirts Kaļķis un piebilst, ka nākotnē redz Ozolkalna un Žagarkalna tandēmu kā lielāko slēpošanas bāzi Baltijā.

Vasaras sezonā viņi bliezīs augšā kempinga namiņus Gaujas krastos un kārtos priekšdarbus, lai slēpošanas trasi izstieptu līdz 850 metriem, kas ļautu nākamziem kļūt par rīkotājiem vienam no posmiem Eiropas kausam borderkrosā. Pateicoties slēpotāju plūsmas pieaugumam par 20%, viņiem nupat izdevies izvilkt asti no kredīta bluķa, kas ļauj vairāk koncentrēties sezonalitātes izlīdzināšanai šai biznesā.

Vai šodien kalns vēl ir vaļā?

Entuziasti vēl brauc. [Saruna notiek 2. aprīlī.] Taču biznesa no tā nekāda nav. Uzturēšanas izmaksas ir diezgan lielas – jālīdzina trases, jādarbina pacēlāji. Ja atbrauc desmit cilvēku, nav vērts.

Tomēr kā ir ar šīssezonas bilanci? Jūs sākāt 17. decembrī, kas Ozolkalna rīcībā ir devis nepilnus trīsarpus mēnešus. Kāda bijusi cilvēku plūsma? Kāds apgrozījums?

Šogad cilvēku skaits pieauga aptuveni par 20%. Taču jāsaka, ka esam arī krīzes iespaidā samazinājuši cenas vidēji par 25%, vairākās pozīcijās pat uz pusi. Rezultātā apgrozījums ir palicis pērnā gada līmenī, varbūt vēl drusku nācis klāt no reklāmām. Tā ka šo sezonu es rezumētu šādi – ziema ir stiprāka par krīzi!

Vai ar to pieticis, lai aizbāztu pērnā gada caurumus, kas radās gan krīzes, gan sliktās ziemas iespaidā?

Daudzi saka, ka [iepriekšējā] ziema bija slikta, bet tas ir skaļi teikts. Mēs sākām tajā pašā datumā kā šogad un arī beidzām aptuveni tāpat kā šoziem – 1. aprīlī. Atšķirību šajā un iepriekšējā ziemā nav nekādu, izņemot to, ka šogad visā Latvijā bija vairāk sniega un tā bija skaistāka. Ziema pirms diviem gadiem gan bija savādāka – janvārī viss bija nokusis!

Un tomēr – kā ir ar investīcijām pēc šīs sezonas? Vai sanāks? Un kam sanāks?

Ir pieticis, lai nomaksātu bankai kredīta pamatsummu un procentus. Drusku vēl investēsim jaunās sniega ražošanas iekārtās, lai turpmāk kalnu varētu atvērt vēl agrāk. Nobrauciens ir garš, 500 metru, un jābūt lielam skaitam lielgabalu, arī jaudīgiem sūkņiem. Otra lieta – gribam diversificēt sezonalitātes risku, tāpēc attīstām kempinga mājiņas pie Gaujas un tādas vasaras aktivitātes kā bagija nobraucienus pa kalnu, Mežakaķim līdzīgo piedzīvojumu parku Supervāvere, arī lokšaušanas takas. Tā kā atrodamies Gaujas senlejā, ieguldām arī laivu biznesā. Tas viss – ar mērķi tikt pie četru sezonu biznesa.

Cik grasāties ieguldīt?

Varēsim investēt ap 40 tūkstošiem latu. Kopējā summa gan būs lielāka, jo patlaban strādājam ar Lauku atbalsta dienestu, esam iesnieguši projektu. Uz peļņu un iespējām ieguldīt iespaidu atstājusi arī [kredīta] pamatsummas nodzēšana. Tāpēc arī saku, ka ziema ir spēcīgāka par krīzi, jo esam spējuši gan nomaksāt pamatsummu un procentus, gan arī investēt attīstībā.

Šis bija gads, kad Latvijā pamatīgi atdzima distanču slēpošana. Veikalos preces izķertas, Uzvaras parks pilns ar cilvēkiem. Vai jūsu peļņa būtu varējusi būt lielāka, ja nebūtu pārmešanās uz šo slēpošanas veidu?

Droši vien tas dotu kādu pienesumu, taču pamatā tie ir atšķirīgi sporta un atpūtas veidi. Nedomāju, ka distanču slēpošana tik strauji atdzimtu, ja nebūtu skaistās ziemas, bet tas savukārt piesaistīja cilvēkus arī kalniem. Tā ka esam vienoti ar distanču slēpotājiem – par skaistu ziemu.

Varbūt nākamziem tomēr izdzīsiet trasi ap Ozolkalnu?

Par to tik tiešām domājam. Galvenā problēma ir pārāk stāvais un augstais kalns. Infrastruktūra – stāvlaukums, kafejnīca, tualetes – atrodas augšpusē, bet labākās distanču slēpošanas vietas ir lejā. Tādējādi domājam, kā to ar lēzenu nobraucienu savienot. Nezinu, vai jau nākamgad paspēsim, bet piecgadē gan varētu ierakstīties [līdz aiznākamajai ziemai, kad bāze atzīmēs piecu gadu pastāvēšanu].

Kā ir ar ekonomiskās krīzes skarto paradumiem uz kalna? Vai esat novērojis kaut ko pārsteidzošu? Varbūt klienti vairs nebrauc katru nedēļas nogali, bet katru otro, saskaņojot ierašanos ar algas un avansa datumiem?

Tā nevarētu teikt, jo šinī biznesā pamatā visu nosaka laika apstākļi. Ir skaista diena, labs laiks, cilvēki izraujas un brauc. Kad ir skaista diena un neliels mīnusiņš, visi mēģina tikt ārā no mājām, un tas arī ir laiks, kad notiek 50% no visa biznesa.

Varbūt tieši otrādi – brauca daudz biežāk, jo šis bija gads, kad atteicās no Alpiem?

Varētu būt, ka izlaida Alpus. Otrs – esam kļuvuši populārāki un pazīstamāki. 70% cilvēku, kas šogad bija Ozolkalnā, tur bija pirmo reizi. Ar kalnu ir tāpat kā ar sporta zāli – katram sava.

Pirms gadiem trim Latvijā bija ap 12 profesionālām slēpošanas trasēm. Vai šis skaitlis pēc ekonomiskās bedres ir mainījies?

Zem visiem lielajiem spēlētājiem ir bizness. Mazās bāzes gan vērsies ciet, ja nu vienīgi paliks kādam par privātu hobiju. Ļoti dārgu hobiju.

Jūs runājat nākotnes formā, lai gan man šķita, ka atsijāšanās varētu būt jau notikusi.

Neliela ir. Bākūzis, piemēram, kas ir netālu no Ērgļiem. Savā jaunībā ļoti mīlēju braukt tur slēpot. Kamēr Rīgā no sniega ne smakas nebija, tur jau bija dabīgais.

Bet tā nebija masu bāze.

Tieši tā, un investīcijas vajadzēja milzīgas.

Ar cik profesionālām trasēm Latvijā būtu gana, kad cilvēki būs atkopušies no krīzes?

Kādas desmit būtu optimāli, lai cilvēkiem nenāktos tālu braukt – pa divām Kurzemē un Latgalē un kādas trīs četras Vidzemē. Eiropā gan nav nekas neparasts braukt 200 kilometru, lai nedēļas nogalē paslēpotu, bet tur arī bāzes ir lielākas. Tāpēc mēs ar Juri Žagaru patlaban strādājam, lai Ozolkalns un Žagarkalns būtu pavisam savienots.

Kopīgas biļetes jums ir bijušas jau vairākus gadus. Kādi soļi vēl ir sperti?

Strādājam pie tā, lai būtu savienojums – ne tikai ar skibusu, bet arī ar pacēlāju. Ir arī kopīgs mārketings, dažāda izpalīdzēšana.

Vienlaikus saglabājot abu uzņēmumu suverenitāti? ?

Jā, jo katram ir savas investīcijas, kas jāatpelna. Nākotnē Ozolkalnu un Žagarkalnu redzu kā vienu lielu centru, lielāko Baltijā.

Cik veiksmīgi līdz šim ir veicies ar pakalpojuma eksportu? Līdz šim tas vairāk saistījies ar autobusu, no kura izbirst džinsos tērpti iesiluši lietuvieši. Vai šajā ziņā ir kas mainījies?

Lietuvieši ir mūsu auditorija, ar ko līdz šim esam strādājuši ļoti veiksmīgi un kuras īpatsvars pieaug. Lietuvas Neatkarības dienā, 16. februārī, kas bija otrdiena, mūsu apgrozījums sasniedza tikpat lielus apmērus kā parasti nedēļas nogalēs. Taču šogad mani pārsteidza igauņi, kurus līdz šim nebijām diez cik novērtējuši. Tagad viņi sāk veidot redzamu plūsmas daļu. Piedalījāmies izstādē Tallinā, kur vietējie mums teica, ka attāluma ziņā viņiem sanāk tas pats – braukt pie mums vai uz saviem kūrortiem, piemēram, Otepi. Un cenu līmeņa, servisa, pacēlāju ziņā viņi jau sāk dot priekšroku mums.

Kādu daļu ārzemnieki veido patlaban?

Ap 30%. Lielākais vairākums ir lietuvieši, protams. Bet igauņi ir labi ar savu regularitāti. Lietuvieši paņem un visi "sakrīt" nedēļas nogalē, bet igauņi tā rāmi sabrauc divas, piecas, desmit mašīnas.

Un tomēr – tas stereotips par džinsiem?

(Smejas.) Lietuvieši ir specifiskāki, bet sāk jau pamazām braukt slēpošanas tērpos.

Gribēju pavaicāt par drošību uz kalna. Pēdējā laikā pieklususi Slēpošanas trašu asociācijas rosība, kuras centrālais mērķis bija gādāt par drošības standartu ieviešanu vietējās bāzēs. Vai tas nozīmē, ka šis mērķis ir sasniegts vai asociācijas darbā kaut kas sācis pieklibot?

Es teiktu, ka drošības ziņā Latvijas kalni ir pārāki par Alpiem. Latvijā cilvēki prasa norobežojumus un zīmes, kamēr Alpos pie stāvas klints vienīgais drošības pasākums varētu būt zīme "Bīstami!". Mēs ar drošību jau esam izlutināti. Bet asociācija nav izmirusi, mēs tiekamies un pārrunājam lietas.

Kad sakāt – mēs esam pārāki par Alpiem, domājat tieši Ozolkalnu?

Domāju Latvijas profesionālās bāzes kopumā. Protams, tas ir traumatisks sports, bet tās [traumas] lielākoties rodas pašu klientu dēļ, kas neapzinās savas spējas un lec pa tramplīniem, kur nevajadzētu līst. Tipiskākie gadījumi – salauž roku, kāju, bet smagāku gadījumu nemaz nav.

--- 

CV
Ģirts Kaļķis
Dzimis 1975. gadā. Precējies

Izglītība
2000–2006 Latvijas Universitāte, Juridiskā fakultāte
1993–1997 Latvijas Universitāte, Vadības un ekonomiskās informātikas fakultāte
1990–1993 Rīgas Valsts 1. ģimnāzija

Darba pieredze
Kopš 2003. gada novembra slēpošanas un atpūtas parks Ozolkalns, SIA valdes priekšsēdētājs un dalībnieks
Kopš 2007. gada decembra SIA Link Riga valdes loceklis

Hobiji
Ceļošana, basketbols, peldēšana, kalnu slēpošana, vēsture un arhitektūra


Avots: Lietišķā Diena
Publicēšanas datums: 09.04.2010
Autors: Ieva Nora Fīrere
Rubrika: Aktuāla saruna
Raksts pārpublicēts no Lursoft laikrakstu bibliotēkas.



Foto: Kristaps Kalns, Dienas Mediji
Ozolkalna valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Ģirts Kaļķis



 
« atpakaļ
Šim rakstam nav neviena komentāra!
Vārds:
E-pasts:
Komentārs:
 
  Lūdzu, ierakstiet attēlā redzamos 4 simbolus:
 
© 2005 Latvijas Slēpošanas savienība
tālr. 7387716
info@infoski.lv
Sponsori
Atbalstītāji
Olimpiskais centrs Sigulda