www.norge.lv info@bridgemediagroup.com
Jaunumi
Slēpošanas savienība
Normatīvie akti
Kalendārs
Sporta klubi
Sporta skolas
Forums
Sludinājumi
Galerija
Saites
Reklāma
Arhīvs
Instruktori
Tautas galerija
Trases
E-pasts
Parole
Reģistrēties
 
Manuprāt latvieši Vankūverā nostartēja
labāk nekā bija domāts
varēja labāk
savu iespēju robežās
olimpiskais princips- labi, ka startēja
cits
     Rezultāti
Meklēt lapā
Reklāma
sportacentrs.com
DEAC
Top.LV
Šodien vārda dienu svin: Urzula, Severīns Pirmdiena, 21. oktobris, plkst. 00:42
Jaunumi
Jānis Lazdāns: sapņi piepildās
Jānis Lazdāns: sapņi piepildās

Šogad Jānim Lazdānam tika piešķirts valsts apbalvojums – Atzinības krusts – par nozīmīgo ieguldījumu orientēšanās sporta attīstībā un popularizēšanā Latvijā. "Saņemt apbalvojumu par to, ko man patīk darīt, ir pagodinoši, bet tas nepienākas tikai man vienam. Šis apbalvojums ir visai orientēšanās sporta sabiedrībai," teic pats Atzinības krusta kavalieris, vaicāts par sajūtām, kādas pārņem, tik augstu valsts apbalvojumu saņemot.

Saņemtais apbalvojums ir augsts novērtējums tavam darbam, spilgts apliecinājums tavam gribasspēkam, uzņēmībai, drosmei. Vai tas tev bija pārsteigums?

Jā, bija gan. Manuprāt, augstais apbalvojums, ko saņēmu, ir apbalvojums visai orientēšanās sporta sabiedrībai kā padarītā darba novērtējums, kā pateicība federācijas biedriem un atbalstītājiem par "Baltijas ceļa" skrējiena organizēšanu un dalību tajā, un ne tikai tajā vien. Orientēšanās sports, kā zināms, ir tautas sporta veids, un, ja izvērtē ilgtermiņā šai sporta veidā iesaistīto cilvēku skaitu, tad sanāktu milzīgas ļaužu masas. Turklāt šis sports jau nav tikai vienkārša skriešana, tajā apvienojas prāta spējas, veiklība un ātrums. Visu nosaukto apvienojot, vari kļūt uzvarētājs.

Vai visā, ko dari, tu ieguldi gabaliņu no sirds?

Manuprāt, jā. Citādāk jau nevar būt. Daudz kas no tā, ko daru šodien, ir bērnībā izsapņots. Gadiem ejot, sapņi un manas karstākās vēlēšanās piepildījušās. Spilgts piemērs tam ir slēpošana – šis sporta veids man ir paticis vienmēr. Savulaik varēju tikai noskatīties uz Gaujas nacionālajam parkam piederošajiem sniega močiem – "burāniem" – un iemēģināt ar slēpēm moču iebrauktās sliedes. Toreiz varēju tikai sapņot par slēpošanas trases izveidi ar šāda varena spēkrata palīdzību. Bet pagāja gadi un – skat! Biedrībai "A2" ir savs sniega motocikls! Nu, redzat – sapņi piepildās.

Tu taču nekad neesi viens pats, tev vienmēr apkārt notiek rosība, kņada, darbošanās...Vai tev tas tīk?

Jāatzīstas, pēc būtības neesmu sabiedrības cilvēks, zināmā mērā, pat savrupnieks. Kā zināms, arī orientēšanās nav komandas sporta veids, bet gan individuālais. Tātad mēs saderam! Kad rīkoju sacensības, sagatavošanās darbus lielākoties cenšos darīt pats, tad zinu, ka viss būs, kā nākas. Vai neuzticos? Iespējams. Zinu, tas nav pareizi, bet citādāk neprotu, turklāt man ir bijusi negatīva pieredze, kas neļauj pilnībā uzlikt atbildību par veiksmīgu pasākuma norisi uz kāda cita pleciem. Bet, iespējams, pilnībā uzticos tikai pats sev.

Kā tu sadali laiku starp tik daudzām jomām?

Jā, patiesi, jomu bijis daudz. Esmu bijis gan sportists, gan karšu zīmētājs, gan sacensību rīkotājs. Dzīve ik pa laiciņam man piespēlējusi kādu piedāvājumu, izaicinājumu. Ar orientēšanās sportu es nodarbojos kopš 1983. gada. Pa vidu bijis arī pārtraukums – tas bija laiks, kad veidojās ģimene, dzima bērni un vairāk laika veltīju saviem mīļajiem. Bija arī laiks, kad orientēšanās bija apnikusi, kad pievērsos riteņbraukšanai, bet ziemā – distanču slēpošanai. Tolaik manī bija iemitusi spītība – pierādīt, ka arī Siguldā, ne tikai Cēsīs, Madonā un Alūksnē, iespējams noorganizēt liela mēroga distanču slēpošanas sacensības. Un ar "Reiņa trases" īpašnieku atbalstu tas tika arī paveikts.

Vēl viens izaicinājums – dalība žurnāla "Klubs" rīkotajās "Piedzīvojumu sacensībās". Ja pirms tām sev biju iestāstījis, ka nekad un nemūžam tādās nepiedalīšos, tad īsti nesaprotu, kāds velns mani toreiz dīdīja un pamudināja uz ko tik traku. Sacensību laikā gandrīz visu laiku turējāmies kā otrie, tad gadījās kļūme, kas iedvesa vēl lielāku spītu un cīņas sparu. Īstenībā jau šādas sacensības stiprina, norūda, arī pārbauda – izturību, vīrišķību, spēku – kā garīgo, tā fizisko. Sacensību dienas iedarbojās visai īpatnēji, tās man lika atslēgties no visa ikdienišķā, mobilizēties konkrētam uzdevumam, tās "iztīrīja" smadzenes no stresa, kreņķiem, sasprindzinājuma. Pēc visa piedzīvotā jutos kā tāda balta lapa. Jā, biju fiziski noguris, bet dvēseliski attīrījies, atjaunojies. Skan, iespējams, dīvaini, bet tā tas nudien bija.

Vai līdz ar tavu aktīvu darbošanos sabiedrības labā kaut ko nezaudēja ģimene, tavi paši tuvākie cilvēki? Kaut vai tai atvēlētā laika ziņā.

Tieši par to jau es bieži pārdzīvoju – kaut ko iegūstot, man nācies kaut ko arī zaudēt.

Vai tavas meitas arī interesē sports, interesē tavas aizraušanās?

Spiedis viņām nodarboties ar tiem sporta veidiem, kas patīk man, neesmu. Esmu centies ieinteresēt – stāstījis par mačiem, ņēmis līdz uz sacensībām, rādījis un stāstījis, līdz vecākā meita pirms pāris gadiem sacīja – jā, vēlos nodarboties ar orientēšanās sportu. Mani tas iepriecināja. Pašlaik arī jaunākā meita sāk apgūt orientēšanās sporta iemaņas.

Kam tev jāpateicas par to, ka esi tik aktīvs, darbīgs, sabiedrisks. Tas tev ielikts pūrā no senčiem?

Par to būtu vērts padomāt. Tēvs gan nekad nav aizrāvies ar sportu, viņš kolhozā strādāja par mehāniķi, mamma bija lopkopēja, tagad abi jau pensijā. Mani vecāki bija izteikti darbarūķi, arī pats padsmitnieka gados tiku gan pļāvis, gan vācis sienu, gan tīrījis kūti un vedis mēslus. Un par to nekaunos, jo tieši smagie lauku darbi mani ir rūdījuši un stiprinājuši fiziski. Savulaik tiku arī kopis vairākus privātos dārziņus no pavasara līdz pat rudenim – apstrādāju zemi, taisīju vagas, vagoju kartupeļus – un ne vienu reizi vien visas vasaras garumā. Dārziņi bija manā atbildībā.

Kaut pašam šķiet, ka vairāk patīk būt vienatnē, nevis grozīties sabiedrībā, tomēr esmu pārliecināts, ka nekad un nemūžam nevarētu dīki nosēdēt mājās. Šādās reizēs mani pārņem savāds nemiers, kaut kāda iekšēja sajūta dzen darboties.

Tu vienmēr biji pareizais puisēns vai tomēr vārīji arī ziepes?

Kur nu bez ziepēm! Tiku gan uzpīpojis 4. klasē, un to man mācīja meitenes, bet ātri vien nācās atmest, jo šajos grēkos tiku pieķerts. Vēl šodien pārdomāju savu rīcību un nevaru saprast, kā man toreiz prātā nebija ienācis, ka, smēķējot mājas otrajā stāvā, bet, izsmēķus metot laukā pa logu, tie nokrīt pie garāžas durvīm, un tur tos ierauga tēvs. Turklāt neviens no mājā dzīvojošajiem nekad nebija smēķējis. Jājautā, no kurienes tad radies izsmēķu kalns?

Nedarbi mani saistīti arī ar Turaidas muzejrezervātu – piemēram, ar Turaidas pils iekarošanu pusaudža gados, ar nerātnībām arheoloģisko izrakumu laikā, jo mana bērnība, jaunība un visa dzīve saistīta ar Turaidu un tās apkārtni.

Tu neesi tikai aktīvs sporta jomu pārstāvis un organizators, bet arī uzņēmējs.

Šodien man kā uzņēmējam klājas līdzīgi kā citiem. Visi jau zināmā mērā esam savstarpēji saistīti vienā ķēdē – katrs no mums ir viens no šīs ķēdes posmiem. Ražotājs, piemēram, ražo preci pircējam, bet pircējs pērk tad, kad ir līdzekļi. Ja nav precei noieta, nav naudas pastāvēšanai, attīstībai. Te nu tad ir jāmeklē risinājumi, varianti tālākai darbībai, iespējams, kaut kas jāmaina kardināli.

Tev ir kolektīvs, uz ko tu vari paļauties.

Ja runājam par sportu, tad biedrībā "A2" ir izveidojies tāds kodols –
aktīvāko biedru grupa, uz kuriem varu paļauties. Tāpat arī darbā. Kad atrodos ārpus Latvijas, zinu, ka uz saviem darbiniekiem varu paļauties, ka viss tiks izdarīts, kā nākas. Protams, nedaudz uztraucos, kur nu bez tā, īpaši, ja manas prombūtnes laikā ir jāveic kāds lielāks pasūtījums. Tomēr līdz šim sarežģījumu nav bijis. Paldies viņiem par to.

Tev ir arī lieliska darba pieredze.

Sešus gadus tiku nostrādājis karšu izdevniecībā "Jāņa sēta". Tas bija ļoti interesants laiks – tolaik Latvijā tikai sāka parādīties datori. Arī "Jāņa sētā" – viens no tiem nedaudzajiem – melnbaltais makintošs. Mākslinieki strādāja pa dienu, kartogrāfi, tai skaitā arī es, pa nakti, jo dators bija tikai viens. Viegli nebija, garas stundas, bet darbs sagādāja prieku, bija pat tāds kā azarts iepazīt ko jaunu, nebijušu – strādāt ar datoru. Nedaudz vēlāk jau nāca datori ar krāsu iespējām. Pēc "Jāņa sētas" kādu laiku tiku nostrādājis arī Cēsu tipogrāfijā par kvalitātes kontrolieri.

Vai ir kāds nepiepildīts sapnis, iecere?

Tas ir projekts, kas saistīts ar aktīvās atpūtas centra izveidi Laurenčos. Pie mums, Siguldas senlejā, pie Gūtmaņalas, arī cilvēki pulcējas, lielākoties gan brīvdienās un novakarēs – soļo, skrien, nūjo, brauc ar riteni – tās ir sportiskas aktivitātes. Tomēr Gūtmaņalas apkārtne, manuprāt, šīm nodarbēm nav tā piemērotākā vieta, jo cita sabiedrības daļa – māmiņas ar maziem bērniem, gados vecāki ļaudis, pilsētas viesi – šeit, iespējams, vēlas baudīt skaisto dabu, mieru un klusumu. Rezultātā – vieni otriem traucē. Centrs būtu šai līdzīgo situāciju labākais risinājums un atbalsts aktīvās atpūtas cienītājiem. Turklāt tas būtu iespaidīgs pienesums visai Siguldai, ar tūrisma biznesu saistītiem uzņēmumiem, viesnīcām, kafejnīcām, veikaliem.

Kāda mērķa vadīts, iesaistījies politikā, kandidēji pašvaldību vēlēšanās?

Katram jau šādā situācijā ir savs mērķis, savs nodoms. Lai arī laiks un attīstība Siguldā un visā novadā iepriekšējos gados bija straujiem soļiem gājusi uz priekšu, manuprāt, bija pienācis laiks kardināli nomainīties deputātu sastāvam, vietu dodot gados jaunākiem cilvēkiem ar progresīvāku domāšanu, nākotnes skatījumu, drosmīgākiem plāniem un idejām. Arī es vēlējos iesaistīties lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar Siguldas novada attīstību, ar jaunu ideju, ieceru realizāciju. Tā arī bija galvenā motivācija startam pašvaldību vēlēšanās. Zinu, ka pēc diviem trim gadiem Sigulda būs interesantākā un pozitīvākā pilsēta Latvijā.


Autors: Inese Pliena
Datums: 2010. gada 09. jūlijs, 09:54
Raksts pārpublicēts no Rīgas Apriņķa Avīzes interneta versijas www.aprinkis.lv
Oriģināls lasāms --> šeit



Jānis Lazdāns Reiņa trasē. Foto: "Sports"

 
« atpakaļ
Mārtiņš, 26.07.2010
Aspveicu ar apbalvojumu! Mazliet atelpas un pie jauniem projektiem.... Vēl jau ir kur tiekties!
Andis, 27.07.2010
Apsveicu savā un kluba "Bebra" vārdā. Viņš jau sen to bija pelnījis.
RR, 27.07.2010
Lai izdodas Laurenčos un lai vēriens tikai aug!
Būs arī PČ Siguldā!
Vārds:
E-pasts:
Komentārs:
 
  Lūdzu, ierakstiet attēlā redzamos 4 simbolus:
 
© 2005 Latvijas Slēpošanas savienība
tālr. 7387716
info@infoski.lv
Sponsori
Atbalstītāji
Olimpiskais centrs Sigulda