Jau kopš 1986.gada Cēsu sporta skolā strādā slēpošanas un biatlona trenere Ilze Cekule. Jau, beidzot Fizkultūras institūtu, bijusi vēlme strādāt par treneri, bet uzreiz tas nav izdevies, tāpēc pirmā darba vieta bijusi Cēsu sporta biedrībā "Vārpa". Cēsu stadionā nostrādājusi līdz 1986.gadam, kad sporta skolas direktore Inese Garā uzaicināja kļūt par treneri.

"Strādājot jebkurā profesijā, galvenais nosacījums - darbam ir jāpatīk. Darbā ar bērniem tas jo īpaši svarīgi. Ja tas ir, viss izdodas. Treneri strādā dažādos līmeņos, daļa - ar visjaunākajiem, ieliekot viņiem pirmās iemaņas sportā, bet pavisam cits līmenis - strādāt ar valsts izlasi, kurā nonāk vislabākie. Svarīgs ir ikviens posms, ikviens treneris, bet grūtāk, manuprāt, ir pirmajiem, jo sporta skolā jāstrādā ar visiem bērniem. Un, kas ir ļoti būtiski, vienlīdzīgai attieksmei jābūt pret visiem, vai viņš ir čempions vai tas, kurš par tādu nekad nekļūs. Šai attieksmei jāizpaužas visās jomās, sākot ar treniņu organizēšanu līdz inventāra sagatavošanai, kas slēpošanā nebūt nav mazsvarīga nianse. Ja bērns cītīgi trenējies, man jāizdara viss iespējamais, sagatavojot inventāru, lai viņš nezaudētu tikai tāpēc, ka sliktāk slēpes slīd. Slēpes visiem gatavoju vienādi, vai viņš būs labākais vai paliks tālu aiz vadošajiem. Ikvienam audzēknim jābūt pārliecībai, ka viņa slēpes sagatavotas iespējami labāk," norāda I. Cekule.

Katra trenera mērķis ir izaudzināt olimpisko čempionu, bet, lai tas notiktu, jābūt daudz un dažādām sakritībām. I. Cekule atzīst, ka rezultāts ir svarīgs gan trenerim, gan bērnam, bet uz to nedrīkstot iet par katru cenu, pāri visam: "Jauniešiem ir ne tikai treniņi sporta skolā, bet vispirms jau vispārizglītojošā skola, un treneriem ar to jārēķinās. Sporta skolā arī jāsavieno divas lietas: tas, ka jaunietis grib nākt, darboties, pavadīt savu brīvo laiku labā kolektīvā, un no otras puses - rezultāts. To var savienot līdz zināmam līmenim, bet, ja grib ko vairāk, nepieciešama svarīga izšķiršanās - likt visu uz vienas kārts. Jāatceras, ka treneris ir atbildīgs par jaunieti, viņš nedrīkst apmierināt savas ambīcijas uz bērnu rēķina. Nedomājot, kas būs tālāk. Primārais ir bērns un viņa veselība."

Katrā profesijā ir arī savi prieka un gandarījuma mirkļi, to netrūkst arī sporta skolas treneriem. Prieks ir par katrām veiksmīgām sacensībām.

"Ne vienmēr tām jābūt uzvarām. Teiksim, kāds audzēknis bijis visu laiku ārpus pirmā desmita un pēkšņi izcīna piekto vietu. Lielāks prieks, ja bērns iegulda lielu darbu, cītīgi trenējas un tad sasniedz savu mērķi. Tas, kuram ir dots, kam vieglāk nāk, to, iespējams, pat nenovērtē. Prieks, ja audzēkņi paši kļūst par treneriem, kā mana audzēkne Inese Šķēle. Patīkami, ka bijušie audzēkņi atceras savu pirmo treneri, lai gan par vienu otru ir žēl, ka viņš pametis sportu, jo bija redzams, ka var kaut ko labu sasniegt izlases līmenī," atzīst I. Cekule.

Viņa nekad neesot mēģinājusi izsvērt, cik sportista panākumos ir trenera devums, cik paša jaunieša talants un darbs treniņos. Tas ir neatdalāms kopums, un viens bez otra nevar pastāvēt.

Vai strādājot no gada uz gadu rutīna neiestājas? Trenere atzīst, ka reizēm uz to iet, taču tam nedrīkst ļauties. Vienmēr vajadzīgs kāds jauns grūdiens, mērķis, kam gatavoties. Tā var būt atrastā informācija par jauniem treniņa vingrinājumiem, metodēm, kāds jauns inventārs, ko gribas pamēģināt. Rutīnā neļauj ieslīgt arī tas, ka bērni mainās, daži aiziet, citi nāk vietā.

I. Cekule neslēpj, ka audzēknim, lai varētu trenēties slēpošanā, biatlonā, jābūt apveltītam ar noteiktu īpašību kopumu: "Jābūt mērķtiecībai un gribasspēkam, lai dotos laukā trenēties, līst lietus vai plosās putenis. Tad nāk domas, cik labi, ja varētu trenēties siltā sporta zālē, kur vienmēr var izpildīt treniņu plānu.

Gribu, lai audzēkņi būtu precīzi. Man ļoti nepatīk, ja kāds kavējas. Teiksim, noteikts, ka astoņos braucam uz sacensībām, bet kāds atnāk dažas minūtes vēlāk. Man tas liekas nepareizi. Ja runāts precīzs laiks, labāk būt kādu minūti ātrāk, nevis vēlāk.

Ar precīziem audzēkņiem viegli strādāt, jo var izpildīt visu, kas treniņā paredzēts. Tiklīdz kāds treniņš nojūk, vairs kā trenere nejūtu audzēkni, nezinu, kādā viņš formā, jo nav paveicis visu paredzēto. Tad sākas tāda kā taustīšanās, nesaproti, kādu slodzi viņš var turēt, jo visu nav izpildījis."

Lai gūtu panākumus, svarīgs ir ne tikai darbs treniņos, bet arī talants. I. Cekule norāda, ka pieredzējuši treneri uzreiz pamana, kurš no jaunajiem ir talantīgs konkrētajā sporta veidā: "Patiesībā šie talantīgie bērni ir jātaupa, lai gan bieži notiek pretējais. Viņiem tiek likta un likta slodze, jo medaļas nāk, un treneris var sist sev uz pleca. Svarīgi būtu jaunieti sataupīt uz 16, 18 gadiem, kad viņš jau var būt noderīgs lielajām izlasēm. Te gan ir koks ar diviem galiem, jo nav zināms, vai tajos gados viņš gribēs nodarboties ar sportu. Tāpēc jāatrod vidusceļš, lai jaunieti ieinteresētu sportā, bet pārāk nenoslogotu, lai viņam viss nepiegriežas. Arī tas ir svarīgs trenera uzdevums."


Avots: Laikraksts "Druva"
Datums: 16.07.2010
Autors: Jānis Gabrāns
Rubrika: Redzeslokā
Raksts pārpublicēts no Lursoft laikrakstu bibliotēkas.



Ilze Cekule (pirmā no labās) ar Cēsu audzēkņiem LSS 2010.gada sezonas apbalvošanā.
Foto: Cesusportaskola.lv