Nepilnos divdesmit gados, galvenokārt pateicoties Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) iniciatīvām, mūsu valstī radīta sava augstas klases sportistu sagatavošanas sistēma. Protams, tā ir pilnveidojama, uzlabojama un paplašināma, bet tā funkcionē. To uzskatāmi apliecināja panākumi iepriekšējās olimpiskajās spēlēs. Pekinā par čempionu BMX kļuva Māris Štrombergs, šķēpmešanā sudrabu izcīnīja Ainārs Kovals, Vankūverā olimpisko vicečempionu titulus ieguva skeletonists Martins Dukurs, kā arī kamaniņu braucēji brāļi Andris un Juris Šici.

Tie ir atlēti, kas sporta gaitas sākuši neatkarīgā Latvijā. Bet valsts budžets sportam pēc 2008. olimpiskā zelta gada samazināts uz pusi. Kā šādā situācijā saglabāt sportistu sagatavošanas sistēmu?

Krīzes triecieni

Šis jautājums draudīgā negaisa mākoņa tiešumā pacēlās pie nākotnes horizonta dramatiskajā 2009. gadā, kad finanšu krīzes dzirkles no sporta budžeta vispirms nogrieza gandrīz ceturto daļu jeb vairāk nekā sešarpus miljonus, pēc tam vēl nepilnus četrus miljonus latu. Rudenī kļuva skaidrs, ka nākamajā - olimpiskajā - gadā sports kļūs vēl par kādiem četriem miljoniem nabagāks.

Tika samazināti Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) štati un darbinieku algas līdz pat 40 procentiem, bet iepriekš plānotie līdzekļi (kopā 406 187 lati) ziemas sporta veidu pārstāvjiem palika neskarti. Kā nekā sākās olimpiskā sezona! Tiesa, bagātās valstīs šāda summa sezonā tiek tērēta viena sporta veida attīstībai, mums to nācās sadalīt uz septiņiem. Tomēr sava iztikšana bija, vismaz bobslejisti, kamaniņu braucēji, biatlonisti, skeletonisti un šorttrekisti, taupīgi dzīvojot, varēja trenēties, kā bija iecerēts. Turklāt septembrī Siguldas kamaniņu un bobsleja trase tika papildināta ar mākslīgā ledus starta estakādi.

Bet negaisa mākonis nekur nebija pazudis, gluži otrādi - tas biezēja arvien melnāks. 2010. gada valsts sporta budžetam tik tiešām tika nocirsti vēl nepilni četri miljoni. Līdz arolimpiskajām spēlēm realizējās arī 337 256 latus vērtā LOK programma Vankūvera, kuras ievērojama daļa tika izlietota arī sportistu treniņprocesa nodrošināšanai. Sportam kopumā un arī LOV naudas palika vēl mazāk.



Ko darīt tālāk? Nodot muzejā izcīnītās olimpiskās sudraba medaļas un stāstu par to, kā Vankūverā nāciju vērtējumā Latvija ieguva 23. vietu, apsteidzot pat ziemas sporta dižvalsti Somiju, aprakt cerības un doties peļņā uz bagātākām valstīm? Vai tomēr meklēt veidu, kā turpināt briedināt pašiem savus muskuļus arī nākamajā olimpiskajā ciklā?

Vājākais posms un prioritātes

"Arī agrāk pēc spēlēm sekoja nosacīta atslodzes sezona, sadarbība ar federācijām tika slēgta no gada uz gadu. Nebija principiālas vienošanās par visu olimpisko ciklu," skaidro Latvijas delegācijas vadītājs iepriekšējās trijās olimpiskajās spēlēs Žoržs Tikmers. "Jau Vankūverā, tiekoties ar bobsleja, kamaniņu sporta, biatlona federāciju un slēpošanas savienības prezidentiem, ģenerālsekretāriem un vairāku izlašu treneriem, secinājām, ka galveno spēku sagatavošanās procesā šajos īpaši spiedīgajos apstākļos nedrīkst pieļaut pārrāvumu. Kaut arī, piemēram, Miņina četrinieku Vankūverā piemeklēja neveiksme, sportisti tajā nebija vainojami, un skaidrs, ka viņi, divas sezonas pēc kārtas iegūstot otrās vietas Pasaules kausa izcīņā, ir uz pareizā profesionālās sagatavotības ceļa. Jautājums bija, kā panākt, lai šis gājiens uz priekšu neapstātos, lai nebūtu pauzes."

"Mēs meklējām vājākās vietas sagatavošanās sistēmā samazināta finansējuma apstākļos," turpina LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. „Visas federācijas atzina, ka vājākā vieta ir sportistu un treneru atalgojums, kas viņiem rada bažas par iespējām uzturēt savas ģimenes un tātad arī šaubas, vai turpināt nodarboties ar sportu."

"Sarunās tika iezīmēti arī griesti, A sastāva sportistiem līdz 1000 latiem, treneriem līdz 1500 latiem uz rokas. Ar šādu mandātu atgriezāmies no Vankūveras un sākām modelēt situāciju," stāsta Žoržs Tikmers. "Savelkot jostas, bija jāizvēlas prioritātes. Šķiet, katram bija skaidrs, ka sportistu algas un LOV budžets ir savienotie trauki."

"LOK izpildkomitejā izskatījām federāciju priekšlikumus par gatavošanos nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos un, ņemot vērā iepriekš gūtos panākumus, kā arī to, ka valstij pieder Siguldas kamaniņu, bobsleja un skeletona trase, kuras uzturēšanai arī tiek tērēti sporta budžeta līdzekļi, vienojāmies, ka par prioritāriem uzskatāmi šie trīs sporta veidi un hokejs," norāda LOK prezidents.

Dīvainais jautājums

Ziemas sporta veidos sezona formāli rit no maija līdz maijam. Jaunā - pēcolimpiskā - sākās ar jaunu, pēc gūtajiem rezultātiem izveidotu LOV sastāvu, kurā vairs nebija C sastāva, kā arī biatlona un slēpošanas. A un B sastāvos tāpat kā iepriekš saglabātas attiecīgi 10 un 12 atlētu vietas. Kopējais finansējums samazināts par nepilnu ceturto daļu. Toties vadošie sportisti un treneri sāka saņemt solītās algas.

Tas dažos raisīja neizpratni. Sak, kā tad tā?! Algas palielinātas, bet treniņu darba finansējums samazināts! Jautājums šķiet vairāk nekā dīvains, zinot, ka kopējais sporta budžets divos gados sarucis uz pusi. Būtībā pat vēl vairāk, jo kopš 2005. gada no tā nākas atmaksāt arī valsts galvotos aizdevumus, un tieši sporta darbam atvēlētais budžets sarucis līdz 1998. gada apjomam.

"Pērnajā sezonā LOV A sastāva sportists vidēji izmaksāja 25 000 latu, B - 10 500 latu," rēķina LOV sporta speciālists Andris Lupiks. "Tagad A sastāva sportistam tiks tērēti 20 000 latu, B - 7086 lati." Kad citiem dzīve kļūst divreiz plānāka, vadošajiem atlētiem josta
jāsavelk tikai par vienu piektdaļu. Tas gan ir nosacīti, jo treniņdarba finansējums samazināts ievērojamāk, toties personīgajā dzīvē josta kļuvusi krietni vaļīgāka.

Aldons Vrubļevskis joprojām atceras pavasara apspriedēs Bobsleja federācijas viceprezidenta Zinta Ekmaņa teikto, ka puiši ir pieauguši vīri un profesionāļi, ka pietiktu vasarā viņus divreiz savākt kopā, notestēt un sastādīt veicamo darbu plānu. Lai paši dzīvo mājās, saņem kārtīgu algu un strādā. Bet acīmredzot ierasts, ka par benzīnu maksā federācija un arī par mobilā telefona rēķinu pašiem nav jārūpējas...

Ne tikai LOV

LOV un LOK noteiktā apjomā apmaksā treniņprocesu, sportistu un treneru algas, medikamentus un atjaunošanās līdzekļus, komandējumus uz sacensībām. Vēl ir arī netiešie izdevumi - sportistiem bez maksas pieejami LOV ārstu, fizioterapeitu, masieru un funkcionālās diagnostikas laboratorijas pakalpojumi.

Bet LOV nav vienīgais olimpiešu finansēšanas avots. Ne mazāk nozīmīgs spēlētājs šajā lauciņā ir attiecīgā sporta veida federācija, kas meklē savus sponsorus un iegūtos līdzekļus izlieto pēc saviem ieskatiem. Arī daļa LOK sponsoru naudas nonāk pie federācijām, jo parasti tā tiek ziedota, norādot konkrētu mērķi, kādiem sporta veidiem un kādām programmām paredzēta. Reizumis tiek saņemts arī starptautisko federāciju atbalsts, izmantoti Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes fonda un citu programmu līdzekļi.

Tāpat jāpiebilst, ka pēc Vankūveras spēlēm no valsts budžeta ne tikai izmaksāja prēmijas atlētiem, kas iekļuva labāko sešniekā, un viņu treneriem, bet piešķīra arī līdzekļus Bobsleja un Kamaniņu sporta federācijām jaunatnes programmu īstenošanai - attiecīgi 50 000 un 25 000 latu pēc nodokļu nomaksas.

Būtībā negaisa mākoņi ir dabiska parādība, tikai tiem nevajadzētu būt ilgstošiem. Sporta nākotnes horizonts joprojām nav gaišs, bet neatkarīgi no tā nākamā ziemas sezona pienāks un sportisti tai gatavojas. Asinsrite ir saglabāta.

Valsts sporta budžets samazināts uz pusi, vadošajiem ziemas sporta veidu atlētiem un treneriem samaksa palielināta.

Viedokļi

Liksim arī atpakaļ
Martins Dukurs, olimpiskais vicečempions skeletonā:

Izdevīgi, ka par algas tērēšanu nav jāiesniedz atskaites. Maza vilšanās bija, uzzinot, ka samazinājies LOV finansējums treniņu procesam. Bet lielākoties nekas nav mainījies. Cik garš, tik plats. Ir mums arī savi sponsori, bet nāksies kaut ko piemest klāt no algas. Saprotu, ka mums tagad mazliet jāpieplok, jo tuvojas Londonas spēles, kam tiks lielāka uzmanība.
Kā ir, tā jācīnās. Nekur jau neliksimies, izdzīvosim. Varbūt vajadzēs kādu Pasaules kausa posmu izlaist, mums tas sākas ar četrām nedēļām Amerikā, varbūt vairāk būs jāpatestē Eiropas trases. Bet sāksies sezona, rats iegriezīsies, un gan jau startēsim pēc pilnas
programmas.
Pašreizējā situācija liek vairāk padomāt par iespējām ekonomēt. Piemēram, jau tagad meklēt lētākas biļetes uz mačiem. Tās ir atrastas, bet nevaru pirkt, iekams starptautiskā federācija nav apstiprinājusi galīgo sacensību kalendāru.
Man nav tik svarīgs samaksas lielums, būtiskāk ir zināt spēles noteikumus.

 
No otras puses
Sandis Prūsis, Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris:

Šo lēmumu vērtēju divējādi. No sportista viedokļa tas ir pozitīvi. Sportistu nekad sevišķi nav interesējis, no kurienes nāk nauda - no valsts, no sponsora vai privāta ziedotāja -, viņam galvenais, lai tā būtu kabatā. Viņš tikai uzbrēc - man ir par maz!
Es esmu ierakumu otrā pusē, kur ir federācija, kas organizē treniņu darbu. Ir smagi, jo tam LOV līdzekļi samazināti uz pusi, toties attiecīgi palielinātas algas. Mēs federācijā tagad esam tie sliktie, jo mums grūti noorganizēt tikpat kvalitatīvu treniņu procesu kā pērn.

Mudinās jaunatni
Jānis Miņins, Latvijas izlases bobslejists:

Sportistiem tas ir ļoti labi. Tūkstotis atbilst mūsu ieguldītajam darbam. Tā ir alga, ko vajadzētu saņemt sportistam, kas sasniedzis tādu līmeni, ka spēj veiksmīgi pārstāvēt Latviju; kas strādā un cīnās, riskē ar veselību. Domāju, ka šāda samaksa mudinās arī jaunatni vairāk pievērsties sportam. Jaunieši redzēs, ka sportists ne tikai mirkst sviedros, bet arī saņem adekvātu atalgojumu. Ka tāda iespēja viņiem nav tikai basketbolā vai futbolā.
Žēl tikai, ka vienlaikus samazinājies treniņnometņu finansējums.

 
Ar optimismu realitātē
Juris Šics, olimpiskais vicečempions kamaniņu sportā:

Patīkami, ka beidzot tiek risināts sportistu algas jautājums. Žēl, ka krīze skar visu sporta attīstību kopumā. Grūtāk treneriem plānot kopējo procesu. Alga ir lielāka, bet no tās vairāk būs jāliek atpakaļ sportā.
Nav tā, ka mēs tagad sēdēsim un čīkstēsim, mēs strādāsim ar iespējami lielāko atdevi tālāk. Dzīve neapstāsies, meklēsim vēl citus cilvēkus, kas var palīdzēt valstij mūs atbalstīt. Mums ar brāli ir savi mērķi, kurus nepubliskojam, mēs paši ceļam latiņu un paši arī domājam, kā tikt tai pāri.
Jādzīvo ar optimismu, jāsaprot reālā situācija, no krīzes jau cieš ne tikai sports. Visur griež. Bet nāks arī labie laiki.

Autors: Dainis CAUNE
Ziņa un foto pārpublicēti no žurnāla "Sports".
Oriģināls žurnālā vai tā elektroniskajā versijā --> šeit