Valmieriete Liene Fimbauere ir divdesmitgadīga Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 1. kursa studente, kas iecerējusi kļūt par sporta un veselības mācības skolotāju. Pirms kāda laika Itālijā Lienei ir pasniegta starptautiskā Matteo Baumgarten prēmija par labiem sasniegumiem sportā apvienojumā ar veiksmīgām studijām augstskolā.
Mirdzošas brūnas acis. Zaļa sporta jaciņa. Mobilais telefons. Mūzikas pleijerītis ausīs. Nekādu lieku rokassomiņu. Neizsakāms dzirkstošs dzīvesprieks un atvērtība pasaulei. Tāda ir Liene, kura kādā pēcpusdienā ierodas uz tikšanos, lai mazliet pastāstītu par to, kāpēc viņas kaislība ir kalnu slēpošana.
Ģimene uz slēpēm
Visa Lienes ģimene ir saistīta ar slēpošanu. Viņas tante ir profesionāla slēpotāja, kas paguvusi piedalīties pat Ziemas olimpiskajās spēlēs Nagano. Savukārt mamma ar slēpošanu nodarbojas vairāk kā tūriste, taču tēvs ir trenējies nopietnāk.
«Mammas māsa mani uzlika uz slēpēm sešu gadu vecumā, bet tētis toreiz nevēlējies, lai to daru,» atceras Liene. «Tad mammas māsa vadāja mani uz sacensībām, un, redzēdami, ka man slēpošana arvien vairāk sāk padoties, par to ieinteresējās arī vecāki.»
Arī jaunākā Lienes māsa slēpo. Diemžēl šosezon viņa neveiksmīgi krita un savainojās, tāpēc tagad ārstē traumas un domā, kurp vedīs viņas ceļi pēc vidusskolas.
Foto no personīgā arhīva
Nekas vairāk kā smadzeņu satricinājums
Uz jautājumu, ar ko jārēķinās cilvēkam, kas nostājas uz slēpēm, Liene atbild vienkārši – ar visu, ko vien var iedomāties.
«Ir gadījies salauzt īkšķi, dabūt smadzeņu satricinājumu, izmežģīt sprandu, bet nekas vairāk nav bijis,» diezgan pašironiski bilst Liene un saka – no kalna var nobraukt jebkurš. Vajag tikai gribēt. Ja ir vēlme un instruktors, tad problēmu nav nekādu un stundas laikā visu var apgūt. Galvenais – nebaidīties.
Kalnu slēpošana un distanču slēpošana ir divas dažādas lietas, kuras vieno sniegs un slēpes (turklāt arī atšķirīgas). Slaloma
slēpes ir smagākas, un tām ir bloķējumi, arī distanču slēpēm ir savas īpatnības. Tas, ka abās disciplīnās tiek izmantotas slēpes, nebūt nenozīmē, ka cilvēks, kas nodarbojas ar kalnu slēpošanu, tikpat izveicīgs būs distancēs.
«Reiz uzkāpu uz distanču slēpēm un mēģināju braukt, taču pie kāda maza kalniņa nokritu un sasitu asteskaulu,» stāsta Liene. «Tad nodomāju – ārprāts, kā ar tādām var slēpot, lai gan ar kalnu slēpēm ik dienu krītu, un nekas traģisks nav gadījies.»
Ja gadās kritiens, svarīga ir arī gatavība un spēja pareizi piezemēties. Liene jūt savas slēpes un pareizākās trajektorijas. «Tu nerēķinies, ka nokritīsi, taču tādā situācijā tomēr apzinies, kā tas var beigties.»
Kalnu virsotnē ar grāmatu čemodāniem
Pēdējie trīs gadi četru mēnešu garumā tika pavadīti kalnos Austrijā vai Itālijā – tur, kur ir ledāji. Liene turp dodas oktobrī un atgriežas februārī, mājiniekus apciemojot vien pāris reizes ap Ziemassvētkiem.
Kad Liene atgriežas, Universitātē ir sesijas pagarinājums un visa uzmanība tiek veltīta studijām, lai attaisnotu gan savas vēlmes, gan arī iegūtās balvas priekšnoteikumu – veiksmīgu spēju savienot treniņus ar studijām.
Arī savu kursa darbu Liene, protams, veltīja tēmai par kalnu slēpošanu Latvijā. Parasti jaunieši Latvijā ar slēpošanu nodarbojas līdz pēdējām vidusskolas klasēm. Tad jāsāk domāt, ko darīt tālāk, jo studiju un nākotnes ieceru dēļ bieži vien intensīviem treniņiem neatliek pietiekami daudz laika. Tāpat jāņem vērā, ka tas ir dārgs prieks. «Viens slēpju pāris izmaksā aptuveni Ls 500, bet vienai sezonai ir nepieciešami pieci slēpju pāri...» Liene nosauc pat mazliet nepieklājīgi skaļas summas, kuras reti kuram ir pa kabatai, ņemot vērā, ka arī ziemas pie mums nav tik sniegainas.
Vasarā tiek braukts uz kādu nedēļu paslēpot ārpus Latvijas, lai neaizmirstos pa ziemu iegūtās iemaņas, bet pārsvarā ārpus sezonas laika notiek intensīvi fiziskie treniņi. Līdz šim Liene trenējās tad, kad Latvijā bija sniegs, un devās kādā atpūtas braucienā uz nedēļu.
Niķi, stiķi, treniņi
Starptautiskā nometne mazajām valstīm, kas nav kalnu slēpošanas «lielvalstis», ir iespēja, ko Liene izmantojusi jau trešo gadu. Tā ir stipendija. Treneris ir itālis, kam noskaņojums mainoties pa stundām. Ir viss, kas nepieciešams, lai attīstītu profesionalitāti un rūdītu raksturu starptautiskā komandā.
Nav viegli būt prom no mājām – celšanās sešos, pirmais treniņš līdz četriem, tad pauze, pēc tam otrais treniņš. Kalni. Slēpes. Soma ar mācību grāmatām, kuras izcelt no ceļojumu kofera nav viegli. Laiku zog treniņi, slēpju kopšana, sadzīves nieki, un par mācībām domāt sanāk reti, tomēr grāmatas vienmēr ir līdzi.
«Nometnē esmu jau trešo gadu, un mēs visi cits citu lielākoties pazīstam, tāpat kā cits cita niķus un stiķus, kas iepazīti, dzīvojot kopā prom no mājām šai starptautiskajā vidē,» stāsta Liene. «Ir interesanti dzīvot kopā kaut vai ar karstasinīgo Grieķijas meiteni, lai gan sākumā bija grūti. Piemēram, mans latviešu temperaments ir mierīgāks un nopietnāks, bet istabas biedrenei viss iet pa gaisu.»
Tagad Liene katru nedēļas nogali dodas mājās, lai satiktu draugus, atpūstos un, protams, lai trenētos. Šogad kopā ar Lieni uz nometni devās arī otra Latvijas pārstāve Anna Bondare, un tas ļāva justies mazliet mājīgāk.
«Šogad nometnē bija kāds savējais, ar ko varēju padalīties bēdās, runājot savā mātes valodā. Ir vairāk lietu, par ko var sarunāties tieši savā valodā, citādi vienam bez savējiem ir diezgan skumīgi,» secina Liene, lai gan tuva draudzene bijusi meitene no Bosnijas, kura vienmēr deva padomu un atbalstīja.
«Mierīgs, nosvērts cilvēks, maza auguma un tieviņa, nevarētu iedomāties, ka tāda meitene var traukties trasē,» savu draudzeni raksturo Liene. «Taču ir apbrīnojami vērot to, kā šī Bosnijas pārstāve trasē mainās!»
Liene ar Baumgarten ģimeni saņemot balvu. Foto no "Alta Rezia news"
Attāluma atbalsis
«Pirmajā gadā domāju, par ko gan runāšu ar saviem draugiem, kad mājās atgriezīšos pēc tik ilga laika,» stāsta Liene, atceroties sajūtas, kas radās pirms pirmās reizes, kad vajadzējis doties prom uz nometni. «Pirmo reizi, kad devos prom, tikko biju sākusi mācīties vidusskolā jaunā klasē. Kad februārī atgriezos skolā pa vidu visiem mācību darbiem, vairs nevienu nepazinu.»
Atlaides netiek dotas, un visi kontroldarbi, eksāmeni un referāti ir jāuzraksta. Laiks pēc vidusskolas nav tas vieglākais. Arī pasniedzēji mainās, savukārt vidusskolas kārtība neattiecas uz galvaspilsētas Universitātes vidi. Tāpēc ir jātiek galā pašam. Lienes rokās ir eksāmenu grafiks un apziņa, ka tas ir jāizdara.
«Es laikam esmu tāda braša,» atzīstas Liene, kuras vecāki jau ir pieraduši un uzticas meitai. Par tuvāko nākotni Liene vēl neko nestāsta. Iekšēji mirdz domas un apņemšanās. Bet mēs vienojāmies runāt tikai par to, kas jau ir noticis. Tas, kas tiek nēsāts sirdī un nests līdzi kalnos, pagaidām ir «iekšējai lietošanai ». Motivācija ir. Un apņemšanās arī.
Taču Liene ir pārliecināta – jo vairāk jāizdara, jo vairāk var paveikt. Iegūtā balva nāca kā pārsteigums, ko Liene nebija gaidījusi, jo tomēr tie bija dalībnieki no visas pasaules valstīm. «Par iegūto prēmiju domāju nopirkt mašīnīti, lai var izmantot pirms diviem gadiem iegūtās tiesības,» Liene dalās savos nodomos. «Nekas šiks jau nesanāk, bet savam priekam to gribu.»
Kad Liene atgriezās mājās pēc pirmās ilgās prombūtnes, bija daudz vieglāk saprast arī to, kas ir draugi un kas nav. Četras uzticamās meitenes – Liene, Santa, Lelde un Anete – vienmēr jūt cita citai līdzi, lai kur arī nebūtu un lai uz cik ilgu laiku arī nešķirtos. Visus gadus, kopš Liene ir prom, atbalsts no mājām ir jūtams par spīti visiem kilometriem, kas ir starp slēpošanas kalnu un mājām Valmierā. Un meitene uz slēpēm kalnā ir Liene. Liene Fimbauere, kura nebaidās no izaicinājumiem un vienmēr atgriežas mājās.
Autors: Kitija Balcere
Raksts ņemts no LU avīzes "Alma Mater"
Publicēšanas datums: 2009. gada vasaras izdevums
Foto no "Alta Rezia news"
|
